Nonivelēties līdz pēdējam un arī tad konstatēt, ka nekas nav bijis pareizi, ir duncis mugurā.
Rebekas loma bija visstulbākā izvēle manā dzīvē, lai gan savā ziņā Rebeka bija liels radošais pacēlums, garīga potenciāla apziņa. Sajūta, ka ir tik daudz, ko dot, ar ko dalīties. Ka ir par daudz, lai to turētu sevī.
No zila gaisa tā neradās, bet pati no sevis arī nepazuda. Un arī pilnīgi nepazuda. Pazuda tikai vēlme dalīties.
Jā, jā, laikam sāku nonākt pie atbildes, kādēļ pēdējā laikā esmu kļuvusi tik egoistiska. Saglābt jebko no sevis, kas ir tikai mans, ko es drīkstu slepeni domās pārcilāt, izdzīvot, jā, braucot ar riteni pa pielijušām ielām, pat izdziedāt mirklī sacerētās dziesmās, lai arī cik banālās un primitīvās. Bet tikai absolūti nemanāmi, lai izslēgtu pieķeršanas iespējamību. Nomainīt visās iespējamās vietās paroles. Izdzēst no datora atmiņas visas norādes uz internetā lasītiem rakstiem vai grāmatām, skatītām bildēm.
Kas ir manas violetās kurpītes, bez kurām mani nedz pazīst, nedz grib redzēt? Paradoksālā kārtā nav pat pūķa, kuram par kurpītēm bija visnotaļ nospļauties un man pašai sametas kauns par manām basajām kājām, lai gan tam tā nevajadzētu būt.
Nav gara, tikai čaula