Pēc stundas sākas darbs akcijās, bet viss riebjas tā, ka varētu dauzīt galvu pret sienu, lai gan parasti praksē tas notiek pret skapja durvīm.
Miera nav, tikai jautājumi par to, kā un kādēļ tālāk.
Cik ļoti, ļoti gribētos pamainīt vidi. Bet tad nonāku apburtā - nav naudas/nav iespēju apļa priekšā.
Neveldzē ne daba, ne cilvēki, ne gāzēts minerālūdens.
Un man likās, ka ar augstskolas pabeigšanu nonākšu mūžīgās laimes un pārpilnības zemē.
Nepievilieties, viss būs tāpat. Bet varbūt rītdien manas domas būs mainījušās.