Tas, kas izmainījies.
Un nojauta par to, ka tagad tik daudz kas mainīsies.
Mēs atpakaļ. Un, par spīti tam, ka tāda jau ir bijusi tieši pēdējos 3 mēnešus, man liekas, mani var glābt tikai divvientulība.
Aptuveni stundu autobusā no Droghedas uz Dublinu dziedāju īru svētību mammai, kura jau sen vairs to nevarēja dzirdēt, jo bija palikusi Droghedā. Patiesībā arī citi nedzirdēja. Un es arī nē. Tikai katru reizi beigās apraudājos.
Mans trusis izaudzis liels kā skapis.
Un vispār ir kaut kā skumji.
Rath Lodge 188 vēl vakar bija mājas.
Nnē, es samierināšos, vismaz savai māsai vēl patīku.