Brauciet uz pilsētas centru! Un gaidiet pusstundu autobusus, kuri tā arī neatnāk, bet beigās atnāk veseli trīs. Un autobusa vadītāju, kurš pieturās domā, ka durvis ver ciet, bet patiesībā atver vaļā un vējš iepūš sejā. Un priecājieties, priecājieties!
Autobusā domāju par sevi bērnībā. Un domāju, ka, ja es vēl būtu maza, noteikti nemīlētu savu tagadējo iemiesojumu. Pārāk daudz kas notrulinājies. Pārāk daudz sevi notrulinu. Un esmu kļuvusi lupata. Riebjas tas rūgtums ar ko tik bieži saskaros. Negribu, negribu, negribu. Gribu smaidīt.

Vieglu, vieglu sirdi un smaidu. Keep it light!

Centrā ir rosība, beidzot, beidzot kaut kas šķietas notiekam. Pirmo reizi ieraudzīju ārzemju fanus, kuri ir daudzdaudzdaudz. Plecā fotoaparāts, varētu bildēt vienā laidā, bet viss kaut kā notiek pārāk ātri.

Viss rada noteiktu noskaņu, kas noteikti manī nerada vēlmi mācīties. Drīzāk savest kārtībā matus, piezvanīt Agnesei un braukt pļāpāt ar ārzemniekiem :)