Pēdējā laikā liekas, ka, proporcionāli novecošanai, nākas redzēt arvien smagākas un bēdīgākas lietas. Šodien stāvēju bērnu slimnīcas pagalmā un domāju, kādēļ man ir vienalga, ka es tur stāvu.
Bāc, slimnīcās nemirst nemirst un tur ieliek tikai uz laiku, tad nes vīnogas un Tu tur paguli, tad Tevi izraksta un Tu ej mājās.
Spēlējām ziemassvētku dziesmas kaut kādā nodaļā un man bija diezgan laikam vienalga, kamēr alison nepateica, ko nozīmē svešvārds uz nodaļas durvīm. Ar vēzi slimo un, visticamākais, neārstējami slimo bērnu nodaļa. Mazi bērni ar noskūtām galvām un jauna, skaista meitene arī bez matiem. Godīgi sakot, pat sākotnēji nepiefiksēju matu trūkumu šiem cilvēkiem. Sāpīgi un tomēr. Liekas, ka darbs ar tādiem cilvēkiem ir nežēlīgs- redzēt to visu un paralēli censties šos cilvēkus nepārtraukti uzmundrināt.

Tagad esmu pie sanchet  un alison. Kā vecajos, labajos, etc, etc. Izēst māju un paķircināt santu. Daudz smejos, tikai vienu brīdi smiekli nenāca- kad uzkāpu uz svariem. Lāsts!:)

Šodien kaut kur sēdēju, liekas, autobusā, un domāju par savu attieksmi pret cilvēkiem, kuru rīcība pēdējā laikā sadusmo. Un izdomāju, ka, ja vienreiz mūžā uzlikšu banu, totālu un totālu tad tas vismaz man būs stipras gribas apliecinājums. Lūgties ir pazemojoši. Tādēļ labāk izlādēt telefonu un iekšā neslēgt, lai sms nevar aizsūtīt.   Un, ja nedomā nedaudz, tad var sevi pieradināt nedomāt ļoti ilgi. Tā kā augļi tam visam, nenoliedzami, ir.    

                                                    

upd. atcerējos, ka ienīstu vienu cilvēku. gribēju padalīties!:)