Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs...:)
Nezinu, nezinu, nezinu.
Zinu, ka tas ir vērtīgi- padomāt.
Žēl vienīgi, ka es nekur nevaru aizbraukt. Jo patiesībā es to pat gribētu un arī galamērķi zinu.
Velns rāvis izlaidumu, nebeidzamos tērpa un kurpju meklējumus.
Joprojām uzdrošinos cerēt sastapt Tevi, Kārlēn, izlaidumā.
Un, ja vēl kāds vēlas atnākt, ja kāds vēl vēlas draudzēties ar mani, tad jā.
Rīt sešos. Bet nesajūsmina mani šis pasākums.
Atkal man atslēdza mobilo. Un tas savā ziņā mani nomierina.
Paldies Dievam, ka es nevaru piezvanīt!
Globālas skumjas. It kā būtu noticis kaut kas liels. Bet nav. A varbūt ir.
Šovakar uz Mateju. Un, ja tur viss sūkās, tad es nezinu, kur ne.
Tikko man kolēģe atnesa bulciņu un tēju.
mīļi.
Lasiet grāmatas. Bet, lasot "Sōlas" turpinājumu "Pār Trentu kāpj migla", nedaudz piegriežas trimdinieku gaušanās pēc mājām. Varbūt vienkārši esmu trula.
Esmu.