Kārtējo kalendāro grautiņu :) savā istabā nolēmu satīrīt cītīgāk nekā parasti. Ārkārtīgi gribas noņemt aizkarus no loga. Bet tad skatam pavērsies samērā katastrofāls balkons un... brīnišķīgs skats no mana 7. stāva logu uz Mārupi, Jelgavas šoseju, Vecrīgu, Imantu etc. etc. Aizkari kaut kā atgādina ziemu. Negribu. Jānotīra arī ar aerosolu uzpūstie sniega kalni uz stikla.
Vakardiena bija savā ziņā brīnišķīga. Pirmkārt jau tādēļ, ka pēc skolas iepriecināju vecvecākus, ierodoties pie viņiem pēc kādas mēnesi ilgas manas klusēšanas. Jā. Tad tikos ar Kārli. Smējos daudz. Un priecājos par kaut kādu arheologu dziesmu divu Kārļu izpildījumā. Un visumā šī tikšanās bija tiešām pozitīvs lādiņš. Jā, ar mani viss ir kārtībā. Es ceru, ka ar Tevi arī. Likās, ka kaut ko Tu noklusē, bet es neatradu īstos vārdus lai pajautātu, ko tieši. Un cilvēkos es lasu slikti. Un es pat nezinu- priecāties par to vai nē. Jebkurā gadījumā-paldies.
Pašā vakarā atkal tā riebīgā vājuma sajūta. Tāda, kāda parasti ir cilvēkiem ar paaugstinātu temperatūru. Nedomāju, ka man ir temperatūra, piekritu izmērīt, aizmigu, pamodos, aizmirsu par to, ka mēru temperatūru, piecēlos, termometrs izkrita, saplīsa.
Skaists rīts. Ar nelielām bažām par izveidojušos situāciju, bet viss kā jau daždien beidzas labi.
Dzīve mani lutina.
Un manā rakstāmgaldā paliek tikai tas, kas attiecas uz eksāmeniem, kurus kārtoju.
Finiša taisne.
Un kaut kāda īpaša cilvēkmīlestība šajā rītā.