Šorīt neaizgāju uz kori plkst. 8.00, jo vakar tak tai vēstures ieskaitei neko neiemācījos un cerēju vēl palasīties drusku šorīt. 5.20 pirmoreiz nospiedu modinātāju, 5.40 beidzot pamodos, sāku lasīt, atkal aizmigu, vēl reizi modinātājs nozvanīja plkst. 6.00, tad gan slējos augšā un lasīju līdz 6.40. kad atkal aizmigu, bet piecēlos gan tieši plkst. 7.00
Hm...Nu jā. Ja mani uz otro stundu vestu ar mašīnu, no mājas varētu iziet plkst. 8.10, bet, ar autobusu braucot, no mājas jābrien vien lauka 7.45.
Izmazgāju matus. Uzkrāsoju kaut kā izcili atbaidoši acis. Apēdu desmaizi, sakārtoju somu.
Izžāvēju matus ar matus taisnojošo fēnu. Visa rezultātā viņi salokojās vēl vairāk.
Riebjos, riebjos sev es. Mūžīgi mūžos(bez amen-nezaimosim).
Autobuss tā vilkās, ka man likās, ka nekad nepaspēšu uz vēsturi. Vēl pusstundu pirms stundas sākuma biju tilta šinī pusē.
Sēdēju iespiesta autobusā un lasīju par Gorbačovu.
Daudz neatbildētu jautājumu.
Izmisums. Gribējās lekt laukā no autobusa un iet kaut vai uz 47.videni, pēc principa, ka tikai skolā, vienalga kādā.
Bet pēkšņi autobuss diezgan brutāli pārkāpa noteikumus un aibrauca visiem garām pa pretējo joslu un skolā nonācu laikus.
Rakstīju. Ilgi domāju. Pārāk ilgi. Pārņēma panika, aptverot to, ka līdz stundas beigām tikai 20 minūtes, bet man nav nekā cita izņemot skaistu ievadu pārspriedumam.
Kaut ko beigās uzklecerēju vārda vistiešākajā nozīmē. Nebūs labi. Tā eseja debīlā ir tāda laimes spēle.
Jā. Dzeru tēju.
Nedaru neko.
Ko es gribēju pateikt?
To, ka pārsteidzošā kārtā mūžam vējainais un aukstais Ziepniekkalns no rīta bija pasakaini silts. Un tagad arī. Ja nebūtu mēģinājums, es ietu uz mežu. It kā jau vēl var paspēt, tomēr jāsamet mazgāties zeķes, jāsakārto istaba un varbūt pat jāpamācās.
Un iet pēc lietus pa asfaltu ir riebīgi, jo man uz katra soļa liekas, ka saminu kādu slieku.
Cita starpā kā jums iet?