Lēni un neglābjami (un varbūt pat labi, ka tā!) mēs visi pieaugam.
Izaugam no vienas vides, lai ieaugtu nākamajā.
Kāds (laikam jau kādreiz tuvs) cilvēks reiz teica, ka nekad mūžā negribētu būt kā pelēks ķieģelis mūrī, nekad negribētu, lai sabiedrība, skola un vēl daždažādas ar cilvēka audzināšanu saistītas vides viņu padarītu par perfekti noslīpētu, lielajā mūrī perfekti iederīgu parastu ķieģeli. Mietpilsoni.
Tomēr tagad, satiekot viņu, gribas uzprasīt, kas tad notika ar šo spožo ideju. Protams, viņš apgalvos, ka iekšēji nav mainījies. Ārēji gan. Ja agrāk viņa āriene vismaz liecināja par protestu pret visu pastāvošo, tad tagad, skatoties uz viņa uzvalku un melno portfeli ikdienas, patiesi ne par kādu protestu pat neiedomāsies.
Cik ilgi cilvēks var nodzīvot pretrunā starp savu ārējo tēlu un savām iekšām (nu gluži ne fizioloģiskā nozīmē)?
Nē, mietpilsonis nu gan viņš tagad nav. Iekšēji vēl joprojām viņš ir nemiera gars (ja es vispār kādreiz viņa būtību esmu sapratusi). Bet pamazām viņš no spuraina pusaudža pāraug sarkasma pilnā intelektuālī. Un tādi arī iederas ķieģeļu mūrī. Vai nu pa vidu vai mūra malās viņam vieta atradīsies noteikti. Ķieģeļiem mētāties vieniem nav veselīgi. Tad tos visbiežāk vai nu vienkārši nozog vai arī sašķaida pret asfaltu. Tāds liktenis nav pārāk kārdinošs, vai ne?:)
Pamazām mēs visi ieaugam. Dzīvē (laikam, pieaugušo), sabiedrībā.
Un zini? Es laikam esmu laimīga arī tāpat.

Nu es izklausos pēc pensionāres.
Man žēl, ka es nepateicu, ko es tiešām gribēju teikt.
Īstos vārdus neizdevās atrast.