Tāds dīvains noskaņojums. Ļoti. Bet tāds noskaņojums laikam man ir bieži. Tikai- dīvains uz vienu vai otru pusi. Prātā nāk daudz kas no mana vecā bloknota satura. Jā, tad, kad es vēl biju pārliecināta kristiete etc., etc. Lai neviens neprasa, kā man iet, lai neviens neprasa, kas es esmu tagad.
Es varu tikai citiem pastāstīt ceļu, pa kuru esmu gājusi un eju, es nevaru pateikt galamērķi.
Tādēļ es arī vairos ar citiem tikties. Nu ko viņi grib no manis dzirdēt? Varbūt augstākā egoisma pakāpe, bet ko es varu dot citiem, ja es pati nezinu, kas es esmu.
Labāk saglabāju egoistes un pašlabuma meklētājās statusu nekā riskēju sevi pazaudēt vēl neatradusi. Domāju, ka tikai es no šī murga kaut ko saprotu. A varbūt nē.
Varbūt kāds pārdzīvo ko līdzīgu
Pārāk daudz kas notiek ik dienas, lai to jel kādam varētu detalizēti izstāstīt. Un galu galā tas paliek tikai starp tiem cilvēkiem, kas to reāli ir pārdzīvojuši.
Savukārt, ja ar draugiem ilgu laiku nerunā, bet tad kādudien satiekas un runājas, atklājas baigās plaisas un tukšumi attiecībās. Vēl jo vairāk, ja kādreiz šis cilvēks par Tevi zinājis gandrīz visu, bet Tu nopietni apdomā- stāstīt viņam kaut ko no tā, kas noticis Tavā dzīvē vai nē.
Dīvaini, šķirstu lapas. Papīriņi no piena šokolādes tāfelītēm ar Branderburgas vārtu attēlu uz tiem.
Izgriezumi no avīzēm, atklātnēm, reklāmas lapiņām.
Šis ir skaists. Ar šo jums novēlu labunakti.
Savējie sapratīs.
Baznīcas būvakmeņi nav nedzīvi akmeņi,
bet tie ir cilvēki, kuri te pulcējas kopā.
Arī Tu esi nepieciešams,
lai šī baznīca dibinātos un pastāvētu.
Bez Tevis tā ir nepilna, nepabeigta.
Ja Tu izpaliec, ja paliec malā, -
tā kļūst par drupām.
Tā ir Tava baznīca.
Tavs vārds te arī klāt pieder.
Gluži tāpat kā Tavu vecāku un Tavu bērnu vārdi,
bet arī kaimiņu un svešinieku vārdi,
padibeņu, izsalkušo un vajāto vārdi.
Mārtiņa Lutera un Žana Kalvina vārdi,
mātes Terēzas un Jāņa Pāvila 2 vārdi,
Asīzes Franciska un apustuļa Pāvila vārdi,
Svētā Gara un Jēzus no Nacaretes vārdi.
Tā ir Tava baznīca.
Tā ir baznīca Tev.
Tā ir Dieva baznīca tieši Tev.
Tā ir Tava baznīca.
Es varu tikai citiem pastāstīt ceļu, pa kuru esmu gājusi un eju, es nevaru pateikt galamērķi.
Tādēļ es arī vairos ar citiem tikties. Nu ko viņi grib no manis dzirdēt? Varbūt augstākā egoisma pakāpe, bet ko es varu dot citiem, ja es pati nezinu, kas es esmu.
Labāk saglabāju egoistes un pašlabuma meklētājās statusu nekā riskēju sevi pazaudēt vēl neatradusi. Domāju, ka tikai es no šī murga kaut ko saprotu. A varbūt nē.
Varbūt kāds pārdzīvo ko līdzīgu
Pārāk daudz kas notiek ik dienas, lai to jel kādam varētu detalizēti izstāstīt. Un galu galā tas paliek tikai starp tiem cilvēkiem, kas to reāli ir pārdzīvojuši.
Savukārt, ja ar draugiem ilgu laiku nerunā, bet tad kādudien satiekas un runājas, atklājas baigās plaisas un tukšumi attiecībās. Vēl jo vairāk, ja kādreiz šis cilvēks par Tevi zinājis gandrīz visu, bet Tu nopietni apdomā- stāstīt viņam kaut ko no tā, kas noticis Tavā dzīvē vai nē.
Dīvaini, šķirstu lapas. Papīriņi no piena šokolādes tāfelītēm ar Branderburgas vārtu attēlu uz tiem.
Izgriezumi no avīzēm, atklātnēm, reklāmas lapiņām.
Šis ir skaists. Ar šo jums novēlu labunakti.
Savējie sapratīs.
Baznīcas būvakmeņi nav nedzīvi akmeņi,
bet tie ir cilvēki, kuri te pulcējas kopā.
Arī Tu esi nepieciešams,
lai šī baznīca dibinātos un pastāvētu.
Bez Tevis tā ir nepilna, nepabeigta.
Ja Tu izpaliec, ja paliec malā, -
tā kļūst par drupām.
Tā ir Tava baznīca.
Tavs vārds te arī klāt pieder.
Gluži tāpat kā Tavu vecāku un Tavu bērnu vārdi,
bet arī kaimiņu un svešinieku vārdi,
padibeņu, izsalkušo un vajāto vārdi.
Mārtiņa Lutera un Žana Kalvina vārdi,
mātes Terēzas un Jāņa Pāvila 2 vārdi,
Asīzes Franciska un apustuļa Pāvila vārdi,
Svētā Gara un Jēzus no Nacaretes vārdi.
Tā ir Tava baznīca.
Tā ir baznīca Tev.
Tā ir Dieva baznīca tieši Tev.
Tā ir Tava baznīca.
10 comments | Leave a comment
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}