Pagaidām viena no interesantākajām lietām, ar ko man, atrodoties šajā pilsētā, nācies saskarties, ir manas pašas sapņi katru nakti. Tie ir bijuši tik dažādi, sākot no nenormālākajiem murgiem naktīs pēc kārtīgas iedzeršanas, kurus atceroties, arī gaišas dienas laikā sametas baisi. Un tad ir tie sapņi, kur man liekas, ka es redzu savu dzīvi tā, kā es to gribētu un tad es neceļos augšā līdz vieniem dienā, lai šo sapni izsapņotu pa kārtīgo. Varbūt tas mainīsies, bet pagaidām man liekas, ka man nav nekādu sapņu un ambīciju dzīvē attiecībā uz manu karjeru un tas droši vien ir visai nožēlojami, ņemot vērā, piemēram, naudu un laiku, kas ieguldīti, lai skolotos un mācītos, bet man šobrīd tik svarīgākas liekas citas lietas, bet tanī pat laikā šķiet, ka tieši tādēļ, ka es to tik ļoti gribu, tas nekad tā arī nepiepildīsies. Un pats smieklīgākais, ka tas nav ne putna piens, ne saule no debesīm.