Šodien atvadījos no vecvecākiem un mammas, un, lai arī lidmašīna tikai parīt, liekas jau ka bezmaz vai pēc stundas. Braucot mājās, nāca drusciņ pinkšķis par to un vēl citu un tad likās, ka braukšu mājās un vienreiz kārtīgi izkaukšos, jo parkā to darīt nelikās jēdzīgi+tas noteikti beigtos ar to, ka jāpērk cigaretes, bet es pilnīgi pie katra smēķa dzirdu, kā mans kakls mani nolād.
Vispār es sāku domāt, vai šī mana iegriešanās Rīgā nav bijusi sūdīgāks scenārijs nekā neiegriešanās, jo, jā, tagad man gribas rudeni Latvijā, lai arī lietainu, aukstu un sakainu, bet ar to trūdošo lapu smaržu, pret kuru Anglijā drošvien jau ir izdomāts gaisa atsvaidzinātājs (ja viņiem vispār lapas birst), man ļoti patīk būt Mājās Mājās, kur visa kā ir gana un rīti klusumā ar kafijas krūzi rokā un pledu apkārt. Un vēl ir cilvēku loks, kuri drošvien mani tagad ienīst, jo es neesmu viņus satikusi. Bet nu.
Bet tanī pat laikā ir joprojām tik daudza kā, kamdēļ man labāk būtu te nebūt, gan savas, gan citu cilvēku dzīvju labā, jo pašreizējā situācijā es no sirds esmu spējīga domāt tikai par sevi, bet, nē, tanī pat laikā es negribu par to kaunēties, jo domāšana par citiem nereti ir bez atdeves un es vēl laikam neesmu pietiekami garīgi nobriedusi dzīvot tā. Galvā kārtojas noteikta shēma, kurai īstenojoties, tad nu gan es sākšu domāt par citiem. Visticamāk, tā tas nekad nenotiks un šī shēma strādās tikai pie pirmā nosacījuma un tomēr.
Tāpēc, kad gribas raudāt, uzsedzam to balto, pūkaino un silto segu, zem kuras paraudāt nevar un rītdien jau ir jauna diena, vai ne?