Šodien bija pirmā darbadiena River Island apģērbu veikalā, kur pieteicos darbā par pārdevēju un pēdējās divas nedēļas juku prātā par to, kā lai izskatās darba intervijā. Tātad, darbs ir dabūts, 12 stundas nedēļā, izrādās, ne gluži tirgojot drēbes, bet no rītiem šķirojot pasmagas kastes un pēc tam stundām karinot no tām drēbes un kabinot klāt pretnozagšanas pīkstuļus. Vispār bija diezgan neforši, but I'm not whining (yet) un es vēl nezinu, cik tur maksās, bet drošvien ka minimālo. Pēcpusdienā biju uz vienu no getoīgākajiem rajoniem Bristolē, kur man bija tikšanās par darbu jaunā Lidl veikalā, kas jūlija vidū atvērsies 40 minūšu gājienā no mājām, bet tā kā veikals vēl nav uzcelts, tad bija jātiekas kādā no jau uzceltajiem veikaliem, tāpēc arī gāju tur. (Lūk, loģika!)
Tur bija ārkārtīgi ātri runājošs angļu menedžeris, kurš tiks pārcelts uz jauno veikalu un meklē sev superīgāko komandu ar apņēmīgiem, sūri strādājošiem un tā tālāk cilvēkiem un vairākas reizes uzsvēra, ka Lidl veikalos visi dara visu, nevis sēž tikai kasēs un urbina degunu. Droši vien viņiem tur tiešām nāk daudz deguna urbinātāju, jo citu iemeslu tam, kādēļ tas bija jāatkārto tik daudzas reizes, es īsti neredzēju, ja vien mērķis nav aizbiedēt potenciālos darbiniekus, bet tas būtu dīvaini, vai ne? Nu jā, īsti nesapratusi es biju arī tādu lietu, ka viņi vēl domās, vai mani grib, jo no pēdējās telefonsarunas nopratu, ka darbs ir rokā, bet tagad izrādās, ka es varbūt tikšu aicināta uz nākamo kārtu. Jūlija vidus gan ir diezgan dibenā, neraugoties uz to, ka tas būtu pilnas slodzes darbs utt. un, jā, izsklausās, ka tad uz Latviju es arī netiktu vasarā. Turklāt tās visas runas par hard-working un best of the best man izraisa alerģiju. Drošvien es arī negribētu savā veikalā nolīgt deguna urbinātājus, bet man nepatīk visa tā darba monitorēšana, īpaši tad, ja es vairāk nekā pusē gadījumu cenšos visu darīt pēc labākās sirdsapziņas.
Vispār ir neliels gandarījums par to, ka man beidzot kāds ir arī sācis atbildēt un tas ne vienmēr ir noraidījums. Pagājušajā nedēļā biju uz interviju "Boots", kuri meklēja pārdevēju un, lai arī dienu iepriekš biju dabūjusi darbu River Island, ko patiesībā ļoti gribēju, izdzirdot, cik viņi maksā par stundu "Boots", acīs iedegās naudaszīmītes, jo es apjēdzu, ka varētu iekrāt ne tikai Kanādai, bet izmaksāt radu un draugu ciemošanos šeit, pārcelties uz labāku dzīvesvietu. Protams, šādos brīžos Tu tomēr darbu mēdz nedabūt un tā arī notika šoreiz. Toties tagad pēkšņi atbildēja Youth Hostel association, kur joka pēc pieteicos pagājušajā nedēļā. Viņiem ir hosteļu recepcionistu vakances vairākās Anglijas vietās,tuvākā no Bristoles mērāma vairāk nekā 100 kilometros, bet dažas no tām liekas tiik skaistas, vēl viena kaut kādā nacionālajā dabas parkā Skotijā. Akolaidara? Jo vienai braukt negribētos, bet diviem nezin vai ir iespējams.
Vakar redzējām kaut kādu akmeņu ieguves vietu netālu no šejienes. Skaisti, visss oranžīgi