Taisnība ir tiem cilvēkiem, kuri saka, ka cilvēki vairs neprot risināt problēmas.
Vismaz ne līdz galam.
It kā kaut kas tiek atrisināts. Viss izrunāts, viss ir atkal kārtībā.
Tomēr konflikta atrisinājums paliek karājoties gaisā. Kulminācijas brīdis ir pienācis, sarežģijumi nule kā atrisināti.

Tad cilvēki paceļ cepures, atturīgi uzsmaida un dodas katrs uz savu pusi.
Un neviens nepakavējas pie brīža, kad kādu kaut vai neilgu brīdi izdodas padzīvot bez konfliktiem.
Un tādēļ ir tā, kā šodien teica Ance- visas labās attiecības ar cilvēkiem ir relatīvas, tā teikt, ar puņķiem salipinātas kopā.
cilvēki nemāk vienkārši dzīvot kopā. Tikai galēji ekstrēmās situācijās cilvēki satuvinās.
Pasaulē ir iestājies vienaldzības laikmets.
Jau sen.
Kur vēl tālāk? Laikam tas arī ir visa gals...Kur vēl tālāk?
Ja jau tagad ir vienalga, tad vēlāk mazāk vienalga nepaliks.
vienaldzība ir nāve.
Bet tā ir realitāte.
Un.
Varbūt arī kristietības lielākais klupšanas akmens.
Jo ateisms vairs nav modē.
Modē ir pofigisms.
Un nevainīgais vārdiņs "pofig!" spēj neaprakstāmi atsist jebkādu vēlēšanos dzīvot.