15 May 2009 @ 11:15 am
Le fabuleux destin de moi, moi, moi.  
Vakar atkal ap pulksten deviņiem dodoties Prāgas ielās sajutos kā Andorā, jo Petřín kalns, kura pakājē man vairumā gadījumu sanāk apgrozīties, vismaz attāli atgādina to, ko atceros no turienes. Lai arī biju nosolījusies,ka tumsā tajā kalnā nekāpšu, atkal sanāca tā, ka manu ceļu aizšķērsoja tirdzniecības centrs un es šo šķērsli nepārvarēju līdz dziļai krēslai. Tad nu es devos Kārļa tilta virzienā, atceroties, ka tur bija diezgan sakarīga vieta, kur tajā kalnā uzrāpties, bet, tā kā negribēju iet pa to pašu ceļu, kur aizvakar, beigās attapos rāpjoties kaut kādā ļoti apšaubāmā vietā vienā no Petřín nogāzēm, sekojot zemes takai, kas, kā izrādījās, nekur neveda un atdūrās pret mūri ar vēl vieniem aizslēgtiem vārtiem. Divas reizes mēs ar kaut kādu brūnu zaķi piebiedējām viens otram sirdstrieku un tad es kāpu lejā, cerība, ka nepaslīdēšu uz viena no daudzajiem vīngliemežiem.
Nonākot lejā, sanāca tā, ka bija jāiet baigais līkums līdz daudzmaz civilizētai un potenciāli mazāk kriminogēnai zonai, pa ceļam vēl ieraudzīju diezgan baisu pieminekli komunistiskā terora upuru piemiņai, kur uz kāpnēm stāv metālā izlieti cilvēku atveidojumi un, jo augstāk veda pakāpieni, jo izšķaidītāki tie cilvēki bija.
Otrais raunds ar rāpšanos Petřínā arī bija diezgan neveiksmīgs, jo tas sākās potenciāli drošā vietā - parkā ar rūpīgi nopļautu zālienu un rindās sastādītiem kokiem, zem kuriem zālē vaļājās pusaudži un viena meitene ar ļoti skaistu balsi dziedāja. Soli pa solim aizstaigājos līdz tūkstošpakāpienu kāpnēm, kuras slīga tumsā un kalna vidū izbeidzās pie nelīdzenas takas, kas aizlocījās nezināmajā (es vienmēr esmu zinājusi,ka kādu dienu rakstīšu fantastikas romānus).
Skats, kas no augšas pavērās uz Prāgu bija vārdos neizsakāms, tomēr tas, ka pilnīgi viena stāvēju tumsā uz diezgan aizauguša ceļa, neļāva apstāties un baudīt skatu. Mana piesardzība nebija nevietā - pārsimt metru tālāk uz soļa gulēja bomzis, bet, dodoties vēl dziļāk tumsā, kādu gabalu priekšā pamanīju cilvēka stāvu, kas pēkšņi ienira tumšajos krūmos. Un es nolēmu griezties atpakaļ.
Paspēju nonākt pilsētā neilgi pirms desmitās stundas iezvanīšanas Prāgas vecpilsētā. Protams, tiklīdz Astronomiskais pulkstenis sāka sist, pie pulksteņa saskrēja visi, kas tanī brīdī atradās netālu, taču (jociņi-spociņi) nekāds Jēzus ar mācekļiem nezināmu iemeslu dēļ no pulksteņa neiznāca.
C'est la vie, - nopūtās kāda sieviete blakus un vilka prom savu vīru, kurš uzstāja, ka jāpastāv vēl.

Arī šis vakars viesnīcā neizvērtās par bezrūpīgu čillošanu baltos palagos pie televizora ar dažādu garšīgumu ieēšanu. Tunča konservam nolūza attaisāmais, kādēļ nācās ņemt talkā pinceti un matu sprādzes, beigās viņš garšoja atbaidoši un pa televizoru rādīja šausmeni "What lies behind" un nervi neturēja.
Ir interesanti pieradināties svešā pilsētā.
 
 
( Post a new comment )
andrejs[info]andrejs on May 16th, 2009 - 05:41 pm
blah, blah, blah, bla blah, blah blah.
(Reply) (Link)