Es nemāku pastāvēt uz savu viedokli, es nemāku aizstāvēt savas intereses.
Es nemāku cīnīties par to.
Un varbūt tas ir gļēvums, neizsakāms gļēvums.
Bet vai tā ir godīgi?
Es jau tā cīnos daudz. Es jau tā plēšos, ārdos, raujos par daudz ko.
Par saviem principiem, par sevi, savu vietu, pāri līķiem ejot uz to lielo mērķi, kuru sauc MANA TAISNĪBA, MANA EGO APMIERINĀŠANA.
Un viss iet kā smērēts.
Bet ir tikai pāris situācijas, pāris lietas, kas mani atbruņo un liek man sajusties vājai.
Un ne tā vājai, kā man patīk justies, lai arī apzinos, ka man spēka ir atliku likām.
Nē, vājai... vienkārši un neglābjami.
Un tad ir tikai divas iespējas- vai nu stāvēt kā nolēmētai un atzīt sakāvi.
Vai arī ķerties vēlreiz pie ieročiem un izkarot savu tiesu.
Kādēļ vienkārši tā nedarīt?
Es atļaujos oponēt. Es atsakos ticēt, ka ar brutālu rīcību šoreiz ko ir iespējams panākt.
Nē, man ir noriebusies tā neizsakāmā brutalitāte.
Es gribu tikt sev pāri. Bet kā? Apkarojot brutalitāti pati ar brutālu rīcību?
Es ticu, ka ir izeja. Tikai man pašai sevis bail tad, kad to izeju atradīšu.
Laikam ir vienkāršāk un vieglāk nekad dzīvē nepieļaut iespēju, ka Tev varētu veikties.
Ka varētu pienākt arī labāki laiki.
Ka būtu cilvēki, kuri sadzird.
Jo man ir bail teikt skaļi. Jo būtībā man nekas nepienākas un neko nav tiesības pieprasīt.
Nekad laikam tik pretīgi neesmu jutusies.
Es nemāku cīnīties par to.
Un varbūt tas ir gļēvums, neizsakāms gļēvums.
Bet vai tā ir godīgi?
Es jau tā cīnos daudz. Es jau tā plēšos, ārdos, raujos par daudz ko.
Par saviem principiem, par sevi, savu vietu, pāri līķiem ejot uz to lielo mērķi, kuru sauc MANA TAISNĪBA, MANA EGO APMIERINĀŠANA.
Un viss iet kā smērēts.
Bet ir tikai pāris situācijas, pāris lietas, kas mani atbruņo un liek man sajusties vājai.
Un ne tā vājai, kā man patīk justies, lai arī apzinos, ka man spēka ir atliku likām.
Nē, vājai... vienkārši un neglābjami.
Un tad ir tikai divas iespējas- vai nu stāvēt kā nolēmētai un atzīt sakāvi.
Vai arī ķerties vēlreiz pie ieročiem un izkarot savu tiesu.
Kādēļ vienkārši tā nedarīt?
Es atļaujos oponēt. Es atsakos ticēt, ka ar brutālu rīcību šoreiz ko ir iespējams panākt.
Nē, man ir noriebusies tā neizsakāmā brutalitāte.
Es gribu tikt sev pāri. Bet kā? Apkarojot brutalitāti pati ar brutālu rīcību?
Es ticu, ka ir izeja. Tikai man pašai sevis bail tad, kad to izeju atradīšu.
Laikam ir vienkāršāk un vieglāk nekad dzīvē nepieļaut iespēju, ka Tev varētu veikties.
Ka varētu pienākt arī labāki laiki.
Ka būtu cilvēki, kuri sadzird.
Jo man ir bail teikt skaļi. Jo būtībā man nekas nepienākas un neko nav tiesības pieprasīt.
Nekad laikam tik pretīgi neesmu jutusies.
8 comments | Leave a comment