Skatos uz ilzes istabas aizvērto slēģi
-un no vienas puses ir tā, ka man žēl, ka es neaizbraucu jau vakar ar viņu kopā
-un no otras puses ir tā, ka varbūt žēl, ka jābrauc prom. un varbūt pavasaris Tulūzā nav tik devastating, bet es nevaru ar šitādu attieksmi
-vienmēr ir skumji aizbraucot
-sasodīti žēl, ka vēl pēdējā dienā Tulūzā ir eksāmens. Ja mani nemestu laukā no kojām, tad paliktu es vēl kādu dienu. Bagetīšu, āras kafejnīcu, pastaigu-pastaigu un saulaino janvāra dienu baudīšanai

BET tad es paskatījos bildes no Didža brauciena uz Āfriku un sapratu, ka pasaule nav nemaz aizslēgta ar nolauzto atslēgu un ka ceļo ne tikai biezie un gājputni. Un ka ja izdotos dabūt kaut kādu mazu, sagrabējušu mašīnīti (kaut vai dzeltenu busiņu :)) un kādu ar tiesībām (Santa, es izvēlos Tevi!) un nedaudz naudiņas, tad, tad...
Kā atalgojumu par pabeigto universitāti vasarā.

Šovakar uzpucējos skaista pati sev un dodos pastaigā pēc manderīniem. Tad atkal negulēta nakts referātam un tad jāsāk mācīties pēdējam eksāmenam. Pie otra šarmantā Tulūzas vīrieša.