|
24. Sep 2008|10:55 |
Lēnām čāpojot mājās vakar, manā galvā pārādījās cibas apskaidrība.
Par to, ka es tagad 90% no saviem ierakstiem veltīšu Lūsēnam.
Jo man vienkārši ir tik milzīga, fiziska vajadzība runāt par to. Izteikt savas emocijas, bailes, sajūsmu un domas.
Bet draudzenes es pārāk mīlu, lai sabojātu ar viņām attiecības runājot tikai par Lūsēnu. Es zinu kā tas ir, kad satiecies un tev jāklausās monologi par SUPERSVARĪGO VIENĪGO problēmu. Tā var sākt ienīst pat labāko draugu:)
Un vīru es arī pārāk mīlu, lai vēl vairāk nopludinātu ar savu domu plūdiem. Tā jau viņš tagad uzņemt lielāko daļu.
Lūk.
Ciba mani glābs. Rakstīšana aizstās runāšanu. Nav pat svarīgi vai to kāds lasa, galvenais, ka tas ir no manas galvas ārā.
Sāvādāk es uzsprāgšu. Man nepieciešams miers, nevis domu karuselis par ratiem, vecmātēm, rāpuļiem, epidurālo anestēziju, Lūsēna burbuļiem n`stuff.aaaaaaaaaaaaaaa
esiet iecietīgi:) |
|