| svētīgās pārdomas |
30. Aug 2006|15:47 |
Patiesībā ciest nevaru dusmoties un kādu ienīst.
Tas priekš manis ir pārāk emociju noplicinošs faktors,
daudz labprātāk es vai nu mīlu vai vienkārši smaidu:)
Tikai to nenosakāmo, neizskaidrojamo nepatikas sajūtu pret kādu, es nespēju līdz šim izskaidrot.
Kaut kur nesen lasīju, ka cilvēka raksturīpašības atspoguļojas sejas vaibstos. Mēs sajūtam vai šis cilvēks mums patīk vai nē, bet nespējam izskaidrot, jo "informācijas" apmaiņa notiek zemapziņas līmenī.
Man ir daži ļoti ļoti tuvi cilvēki, kuri manu uzticēšanos 'nopelnīja' 5minūšu laikā.
Man ir daži pazīstami cilvēki, kas pret mani labi izturoties, izpelnījušies tikai riebumu un noliegumu.
Man ir daži cilvēki no kuriem es paniski baidos, kaut gan viņi ir tikpat nekaitīgi kā pieneņu pūkas.
Un es visam tam ticu.
Un es vienmēr skatos acīs cilvēkam, kaut gan dziedniece man to liedza darīt.
Un es varu stundām ilgi pētīt apkārtējo sejas.
Un nobeigumā - miers un mīlestība, lai ir ar JUMS
Āmen. |
|