|
19. Apr 2006|12:11 |
Es saskatu zināmas paralēles starp reliģisko un nacionālo fanātismu.
Abi ir saistīti ar piederību kādai sabiedrības grupai, ar kuru cilvēks identificējas. Eiropā ilgu laiku reliģiskā piederība stiprā mērā dominēja pāri pār nacionālo identitāti. Kaut kur lasīju arī par franču savstarpējiem reliģiskajiem kariem, kur tie viens otru slaktējuši tik nežēlīgi, kā vēl neviens cits.
Manā - dziļi personiskā izpratnē tas ir tikai viens, nacionālisma izpausmes veids, vienīgi šiem cilvēkiem ir zudusi sajūta par piederību savai nācijai un tā vietā ir radusies sajūta par piederību reliģiskai grupai.
Nu tas tā pat, kā cilvēks aiziet no ģimenes kādā sektā. Bet sajūtas jau ir tās pašas ģimeniskuma sajūtas, tikai tanī sektā viņam šķiet, ka viņu labāk saprot un pret viņu labāk attiecas, nakā ģimenē. Protams frustrācija un iekšējie konflikti izsauc īpaši saasinātu reakciju uz āru un rodas vēlme savu iekšējo konfliktu risinā arī citus pārliecinot par savu sektantisko pārliecību. Nu - vieglāk pašam ticēt tad, kad apkārtējie tic tam pašam.
Tur jābūt nopietnam gara spēkam ticēt kaut kam pilnībā pretējam pārējām masām.
Es domāju, ka latvieši IR nācija, tapēc, ka tautas, kas veidoja latviešu nāciju tīri nomināli ir pieņmts uzskatīt par neeksistējošām. Pasē neraksta vārdu kursis vai latgalis. Raksta latvietis.
Bet tev protams ir visas tiesības uzskatīt, ka tu piemēram pēc savas nacionālās piederības esi piemēram baltvācietis. Vai baltijas polis. Nezinu, neatceros tavus radu rakstus. |
|