| tā laukos dzīvojas |
[28. Mar 2010|16:54] |
Vakar apmeklējām vietējo rajona (Limbažu) kultūras pasākumu ar divu senu koru līdzdalību. Paņēmām līdzi arī jauno paaudzi, lai iepazīstas ar mākslu.
Kristiāna uzvedās ļoti labi, atbilstoši savam vecumam - uz vietas nesēdējam, bet arī netrokšņoja, ik pa laikam iepļāpājās. Tomēr vietējās publikas pārstāvei tas šķita kaut kas nepieņemams. Mūs palūdza iziet no zāles, jo bērns redziet trokšņojot.
Tā arī nesapratu ar ko viņai bija problēmas - ar to, ka bērns nebija ar aizlīmētu muti un nesēdēja klusi kā mēma zivs, vai ar to, ka mēs vispār iedomājāmies paņemt bērnu uz koncertu.
Mēs protams no pasākuma aizgājām, jo tā nebija nekāda augstā māksla, es pat teiktu, pat ne vidēja līmeņa, tomēr sašutums ir pamatīgs. Pie mums laikam bērnam jādzīvo mājās, būrī (manēžā), ar knupi mutē, lai dies pasarg, nemaisās pa kājām un neizdvešs liekas skaņas.
Šorīt gan forši, Kristiāna nopēra mūs visus ar pūpoliem. Iepatikās tik ļoti, ka tika iepērti arī spilveni, dīvāns, mantiņas un vecāki, neskaitāmas reizes:) |
|
|