|
Andis Sedlenieks, Žurnāls "Nedēļa"
Nesenā dažas minūtes ilgusī premjera Aigara Kalvīša un Krievijas prezidenta Vladimira Putina tikšanās no jauna uzjundījusi jautājumu par abu valstu attiecībām. Lai gan eksperti atgādina, ka šis nav draudzības žests Latvijai, bet gan Krievijas interešu diktēts solis pirms G8 sanāksmes, šķiet, daļa politiķu un sabiedrības lolo apšaubāmu optimismu.
Tādās reizēs kā šī ir vērts ieturēt pauzi un izvērtēt visus par un pret — vai Krievija beidzot vēlas normalizēt attiecības ar Latviju kaut vai ekonomikas līmenī? Vai ekonomiskajai sadarbībai nav nekāda sakara ar politiskiem mērķiem? Uz šiem jautājumiem daļēju atbildi sniedz tā sauktā ģeopolitika, kas ļauj uz valstu divpusējām attiecībām paskatīties lielākos mērogos.
Ģeopolitika akadēmiskajās aprindās bieži vien tiek vērtēta kritiski pārmērīgā nekonkrētuma un abstrakciju dēļ, taču šī pati ģeopolitika vienlaikus ir lielvalstu — jo sevišķi ASV un Lielbritānijas — stratēģiju neatņemama sastāvdaļa. Patiesībā ģeopolitiķu ietekme uz varu ir milzīga. Pietiek ar vārdiem Henrijs Kisindžers un Zbigņevs Bžežinskis, lai saprastu, cik lielā mērā pasaules nozīmīgākās valsts — ASV — rīcība balstās uz ģeopolitiķu izstrādāto koncepciju īstenošanu dzīvē. Kopumā klasiskā ģeopolitika ir vienots pasaules redzējums jeb koncepcija, uz kuru balstoties, lokāli tiek risināta starptautiskā politika. Mainoties pie varas esošajiem politiķiem, bieži mainās arī valstu ģeopolitiskās nostādnes, jo ģeopolitikā netrūkst atšķirīgu pasaules redzējumu. Citiem vārdiem — tā ir mācība par varu, kuru plaši izmanto tie, kas atrodas pie varas vai vēlas tur nokļūt. Nodarbošanās ar ģeopolitiku ir galvenokārt lielvalstu priekšrocība, un šā iemesla dēļ būtu vēlams vismaz zināt, kādā virzienā šīs lielvaras, īpaši Latvijai blakus esošā Krievija, gatavojas iet un kāda vieta šajos redzējumos atvēlēta Latvijai.
Klasiskās tēzes
Klasiskās ģeopolitikas pamatā ir aksioma par ģeogrāfisko apstākļu ietekmi uz cilvēci, kā rezultātā izveidojušies divi galvenie kultūrvēsturiskie civilizāciju tipi — sauszemes un jūras jeb — svešvārdos — telulokrātija un talasokrātija. Tāpat par aksiomu tiek uzskatīta šo civilizāciju savstarpējā pretstāvēšana. Sauszemes civilizācijas tiek raksturotas kā konstantas un dogmatiskas (Zeme), jūras — kā plūstošas un mainīgas (Ūdens). Atšķirības labi raksturo bieži lietoti jēdzieni Varoņi un Tirgoņi. Atbilstošas ir arī politisko vērtību sistēmas — ideokrātijai jeb autoritārismam un ideju atzīšanai par galveno vērtību pretim stājas demokrātija, kuras vērtību sistēmu pamatā ir cilvēka personība un materiālās intereses. Tāpat atšķiras attieksme pret ekonomisko faktoru — sauszemes civilizācijas mēdz pakļaut saimniecisko darbību valsts un ideokrātijas vajadzībām, bet Tirgoņi nepārprotami iestājas par iespējami mazāku valsts iejaukšanos ekonomikā. Pirmā nopietnā šādi orientētu civilizāciju nostāšanās vienai pret otru bija kari starp Romu un Kartāgu, kas beidzās ar Tirgoņu — Kartāgas — sakāvi.
Tāpat nozīmīga ir tēze par valstīm kā dzīviem organismiem līdzīgiem veidojumiem, kas piedzīvo kā savu uzplaukumu, tā norietu. Ne mazāk svarīgs ģeopolitikā ir piekrastes (no angliskā rimland) jēdziens. Tās ir valstis un tautas, kas atrodas kontinentu piekrastēs un vienlīdz ietekmējas kā no jūras, tā sauszemes puses. Piekrastes nostāšanās vienā vai otrā pusē vislielākajā mērā ietekmē globālo spēku samēru, un tā tiek uzskatīta par patstāvīgu ģeopolitisko spēlētāju, kurš tomēr nekad nespēs iegūt tādu varenību kā kontinentālās vai jūras civilizācijas un tātad vienmēr būs spiestas izvēlēties sadarbību ar mazāko no ļaunumiem.
Šobrīd jūras civilizāciju pārstāv atlantisms ASV un Lielbritānijas vadībā, bet sauszemes civilizācijas pamats ir Krievija. Ne mazāk nozīmīga pasaules mērogā ir Viduseiropa (Vācija) un Klusā okeāna reģions (Japāna), kā arī islāmiskā civilizācija ar noteikumu, ka tā kļūst vienota. Tādas valstis kā Francija, Indija un Ķīna pamatā tiek uzskatītas par reģionālām lielvarām, kuru viedoklis pasaules mērogā ir būtisks, bet ne noteicošais. Šābrīža neapšaubāmais atlantisma triumfa gājiens un aizvien skaļākās runas par mondiālismu — pasaules valdības veidošanu, rada kontinentālistu satraukumu, kuri uzskata, ka atlantisms beigu beigās iznīcinās atsevišķu civilizāciju savdabību un pat daudzas tautas un ka sensenā divkauja nepavisam nav galā.
Vienlaikus jāpiebilst, ka mūsdienu ģeopolitika jeb tā dēvētā ģeostratēģija ietver sevī daudz vairāk starpvalstu attiecību kategoriju — arī ekonomisko, militāro, tehnoloģisko, demogrāfisko, ekoloģisko utt. potenciālus, taču klasisko skolu ietekme, gan papildināta un uzlabota, joprojām ir dominējošā, īpaši tādās valstīs kā ASV, Lielbritānija un Krievija.
Vienotas koncepcijas trūkums
Pēc PSRS sabrukuma Krievija ir zaudējusi savu ģeopolitisko lomu kā otra globālā, kontinentālismu pārstāvoša lielvara. Vienlaikus tā joprojām izvirza pretenzijas uz savu īpašo statusu un iejaukšanos globālajā pasaules kārtībā, lai gan tikpat daudz runā par sevi kā par reģionālu lielvalsti Rietumu vērtību sistēmā. Šāda svārstīšanās un nesaskaņotā, brīžiem izteikti pretrunīgā ārpolitika liecina tikai par to, ka Maskavā joprojām nevar izšķirties, kādai jābūt valsts ģeopolitiskajai virzībai.
Ietekmīgākā no institūcijām, kura nodarbojas ar Krievijas ārpolitiskās stratēģijas izstrādi, ir pazīstamā politologa Sergeja Karaganova vadītā Ārējās un aizsardzības politikas padome (Sovet po vņešņej i oboronnoj poļitike). Vispārējā neskaidrība acīmredzami ietekmē tās darbu, jo padome uz klasiskās ģeopolitikas fona ir samērā piezemēta un izstrādā tikai īslaicīgas stratēģijas Krievijas politikai konkrētās valstīs vai reģionos. Par vispārējo vīziju padome daudz nerunā, un valda uzskats, ka tās darbības mērķis ir valstij ģeopolitiski grūto laiku pārlaišana ar iespējami mazākiem zaudējumiem. Par to liecina arī fakts, ka padomes pētījumos neparasti nozīmīga vieta atvēlēta tieši ekonomiskajiem faktoriem un Krievijas ekonomiskās ietekmes saglabāšanai valstij vitāli svarīgās interešu zonās, tostarp arī Baltijā.
Tāpat daudzos padomes darbos jūtama specifiski krieviska attieksme pret demokrātiju — ieteikumi izmantot procesus un starptautiskās institūcijas tikai tik tālu, cik tas ir izdevīgi. Tā vien šķiet, ka netieši tiek ieteikts izmantot demokrātiju kā īpaši Rietumiem paredzētu kosmētisko remontu, lai pēc grūto laiku pārlaišanas jebkurā brīdī varētu atgriezties pie konfrontācijas ar atlantismu. Taču pat Karaganovam nav īsti skaidrs, kāda ideoloģija būs konfrontācijas (jā tā, protams, atsāksies) pamatā.
Carisma "zelta laikmets"
Neraugoties uz to, ka pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienībā ģeopolitika tika atzīta par "fašistisku zinātni" un tās faktiski nebija (ja neņem vērā, ka ar ģeopolitiskajiem pētījumiem nodarbojas atsevišķa militārā izlūkdienesta — Galvenās izlūkošanas pārvaldes — nodaļa), Krievijā ģeopolitikas kā zinātnes tradīcijas ir pat iespaidīgākas nekā ASV vai Lielbritānijā, kur ģeopolitika pastāv kā atsevišķs mācību kurss prestižās universitātēs.
Par pirmajiem krievu ģeopolitiķiem bez šaubīšanās var uzskatīt slavofilus — kustību, kas parādījās 19. gadsimta pirmajā pusē. Slavofili idealizēja Krievijas vēsturi pirms Pētera I valdīšanas laika, uzskatot, ka tas atteicies no valsts īpašā attīstības ceļa, izdarot rietumnieciskas reformas, kā arī aicināja uz nācijas konsolidāciju zem pareizticības un seno tradīciju karogiem. Slavofilu galvenais veikums no ģeopolitiskā aspekta bija vētraina krievu nacionālisma un izredzētības propaganda kā dzimtenē, tā ārzemēs dzīvojošo krievu vidū. Viņi ideju ietekmē arī tika sākta cariskās impērijas "nomaļu" rusifikācija, un, pateicoties slavofiliem, daudzi pat vairākās paaudzēs ārvalstīs dzīvojoši krievi sevi joprojām uzskata par vairāk piederīgiem Krievijai, nevis mītnes zemēm.
Taču Krievijas ģeopolitiskā varenība vēsturiski saistās ne tik daudz ar slavofiliem, kā ar "militāro ģeogrāfiju", "militāro statistiku" un 1837. gadā nodibināto Krievijas ģenerālštāba akadēmiju. Pats slavenākais no šīs skolas pārstāvjiem ir vispirms akadēmijas militārās ģeogrāfijas katedras vadītājs, vēlāk — Krievijas ārlietu ministrs, ģenerālfeldmaršals un imperatora Aleksandra II mīlulis Dmitrijs Miļutins (1816.–1912.), bet viņa 1846. gadā iznākušais darbs Kritiski pētījumi par militārās ģeogrāfijas un militārās statistikas nozīmi tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem Krievijas klasiskās ģeopolitikas vēsturē.
Miļutins un viņa domubiedri gan neaizdomājās līdz diviem galvenajiem civilizāciju kultūrvēsturiskajiem tipiem, taču skaidri un gaiši pateica, ka Krievijas impērijai ir intereses visā pasaulē un izstrādāja metodiku kā arī daļēji reformēja armiju šo interešu aizstāvībai. Ģenerālštāba akadēmijā apmācītie militārie ģeogrāfi un "Krievijas zinātniski pētnieciskās eskadras" parādījās visur pasaulē, kur vien radās iespēja "iegriezt" Lielbritānijai, kuru miļutinieši uzskatīja par Krievijas bīstamāko sāncensi. Īpaši vētrainu darbību "militārie ģeogrāfi" izvērsa Vidusāzijā, no kurienes viņiem faktiski izdevās izspiest britus. Savukārt kā diplomāts Miļutins, kas nešaubījās, ka Krievijai draudzīgās valstis atrodas kontinentālajā Eiropā, tiek uzskatīts par vienu no spožākajiem savā laikmetā.
Viens no slavenākajiem viņa sekotājiem bija Nikolajs Prževaļskis — dabas pētnieks, kurš savas intereses apvienoja ar Krievijas ietekmes palielināšanu Vidusāzijā. Par to, cik nozīmīgs bija Prževaļska veikums, liecina fakts, ka viņa traģiskā bojāeja Londonas Sitijā tika atzīmēta... ar vētrainu banketu. Šīm idejām sekoja arī slavenie pilsoņu kara ģenerāļi Korņilovs un Kolčaks. Tāpat Miļutina vadībā izglītojās vēlākais Somijas neatkarības nosargātājs ģenerālis Manerheims, kurš atklāti atzina, ka darījis visu iespējamo, lai mobilizētu nāciju izmisuma cīņai lielā mērā arī tādēļ, ka pārāk labi pazinis Krievijas "militāro ģeogrāfiju".
Nobeigums nākamajā numurā. |