Zelta zutis - Komentāri

vakardienas pasēdēšana "Labietī" beidzās ar līķiem.rezultātā uz savu migu netiku. nakšņoju citā migā, kur ir kaķi fetišisti. tā iet, ja nedēļas vidū ar korišu aiziet uz krogu.

tātad viss sākās jau pagājušajā nedēļā, kad Eu man piezvanīja un vēlējās zināt vai es piektdienas vakarē negribu doties uz "Labieti" iealot. gribēt jau es, protams, gribēju. tikai man jau piektdienas vakars aizplānots ar braukšanu uz Vēju pilsātu, līdz ar to iealošanu sarunājām uz otrdienu, tobiš vakardienu. satikāmies, pirms dzerstīšanās vienā ēstūzī paēdām un tad devāmies uz dzertūzi. ieejam iekšā "Labietī", bet tur! TUR priekšā Alt ar simtgadus neredzētu čeloveku. oficiālā sapazīšanās un atpazīšanās un tad pa kausiņam vien, pa kausiņam vien, ij sarunas par pagātni tagadni un visu citu nebūtisko. sarunas gaitā tiek atgādināts, ka es reiz sen senos laikos, kad vēl jauns un smuks biju, esot lasījis cilvēkiem priekšā (un taisnība jau vien ir; es tik tiešām ar tādām perversībām agrāk esmu nodarbojies). un pie kā tad šitāda jaunībsdienu grēku atcerēšanās noved? es jums prasu, pie kā tas noved? protams, pie sasodīti kaitīgām idejām. un tā ideja ir tāda, ka es vienvakaru "Labietī" lasīšu cilvēkiem ko priekšā. kak v molodosķi (pašreiz doma ir palikusi pie tā, ka tas notiks trešdien 23. jūlijā). bet nu kā zināms, tad viena kaitīga doma nemēdz būt. kaitīgām domām patīk uzrasties ar kompāniju. nu un šoreiz tā otra kaitīgā doma, kas nākusi klāt ir – ciba tur uz lasījumu savācas lielā barā (vienkārši mēs atcerējāmies, ka kādreiz jaunībā es mēdzu cibā ierakstīt atklātu postu ar tekstu "visi, kas lasa šo ierakstu un vēlas..", kā rezultātā uz manu purčika migu saradās cibiņu bari un aizkavējās ne uz vienu dienu vien... manā freidlistē ir pietiekami daudz ļaužu, kas šitajās atrakcijās ir piedalījušies.). šādās svarīgās sarunās vakars tiek jauki pavadīts un pienāk tas skumjais brīdis, kad jādodas ir prom un jāuzņem māju virziens.

tā nu pa Miera ielu kāto Alt, Eu un es. pie kāda nama ir cilvēku ubariņš, kas apstāv kaķīti un satraukti spriež, ka jāsauc ārsts (kaķītim). bet nu es jau nebūšu es, ja paiešu garām līķim. uzreiz notupjos, ātri aptaustu lopa galvu (galvaskauss vesels, značit tas līķis ir ņemams). paziņoju, ka nav vērts izsaukt vetus, jo lops ir beigts. tiktiko vēl esot kustējies, nevar būt, ka beigts, esot redzējuši kā lops pirms burtiski acumirkļa šļopnulsja paņemu vēlreiz kaķi, ieskatos tam acīs. no tā nekas nemainās – līķis nav palicis dzīvāks. blakus guļ arī svīre ar ielauztu muguru. cilvēki taisa haju pie mājas un mēģina tikt iekšā, lai informētu kaķa īpašniekus par to, ka lops savas šīs zemes gaitas ir beidzis. es palūdzu maisiņu, iepakoju svīri un somā iekšā. kamēr tur tauta izhajojās kāda stunda pagāja, līķis sāka jau stīvs kļūt, kamēr izdevās atrast, kurā dzīvoklī ir īpašnieki un sievišķi dabūt lejā. viņa Maksi savāca. uz viņas trīcosā balsī uzdoto jautājumu: "ko tagad darīt? rīt bērni atbrauks..." mums nevienam atbildes nebija.

es nemēdzu ar līķiem īpaši ķēpāties. ja guļ līķis un ir labs un nebojāts līķis, tad uzreiz somā iekšā un uz mājām. ātri un vienkārši. tā nu šoreiz man tika tikai viens līķis. svīres nelaiķītis. paliku šoreiz bez kaķa.