turpinu vaļināšanās stāstus.
ceturtā diena 21.02.2011.
pamostos no rīta kārtīgā elles agrumā, ja jau esmu apņēmies būt riebīgs un neļaut tautai gulēt. izlienu no gultas, saģērbjos un izdaru vēl visādas citas ik rīta fiškas, pēc kurām atveru logu un izbāžu degunu ārā pa logu, apskatīties uz vispārējo pasaules veltīgumu. vispārējais veltīgums ir pilnīgs. līst. debesis to pasaules daļu, kas zem šā juma atrodas, apveltī ar slapjumu kā no pārpilnības raga vai vaļējas Pandōras lādes, vai kādas nu tur mīlestības pārpilnas sirds. vobšem neizvēršu nekādus pasākumus, bet pieņemu lēmuma arī pārējo ļaužu vietā un ļauju abiem gulēt, nevis sāku bakstīt, kad tā noliktā stunda ir situsi... tā n es tur viens nomodā garlaikojos un vēroju pelēki pelēku pelēcību slapinām. vispirms vienu mūžu stundu, tad otru... bet kā jau tai senajā anekdotē - nu cik tad ilgi var! kad sāka jau tuvoties veseli deviņi pulksteņi,- ņēmu un sāku modināt tautu. pietiek gulēt, laiks sākt domāt un rīkoties. kā katru rītu pirmais jautājiens - cik ir pulkstens (kāda starpība cik? tak skaidrs, ka tieši tik, lai es bukņītu šamos ārā no gultas!). pasaku. a ko tik daudz? kur tad palikusi celšana elles agrumā? kur, kur palikusi?! sakarā ar lietu atļāvos būt riebīgs, izdomāt un pieņemt lēmumu arī abu guļošo vietā un pārcelt modināšanu vēlāk, ja nepatīk, ka es domāju viņu vietā - nākamreiz tā nedarīšu, bet pamodīnāšu un pajautāšu vai negrib vēl pagulēt. kaut kā tauta viens pēc otra saņemas un atstāj segu skavas. kopīgi tiek ievērtēts vispārējais skats uz dzīvi, pamuldēts un galu galā nolemts, ka nav jēgas sēdēt viesnīcā un gaidīt debesmannu, bet prātīgāk ir atteikties no Taorminas piemeklēšanas un randiņa ar Etnu. Vispirms gan nolemjam vēl arī pa dienasgaismu pavazāties pa Katāniju. ne tikai lai miestu redzētu dabiskā apgaismojumā, bet arī tāpēc, lai iebāztu degunu lācīšmujzejā (Castello Ursino). ķipa tur gleznas foršas un tā. tad nu arī ievērtējām to muzeju. ekspozīcija sākas ar itāļu beibēm. vispirms viena zāle ar ekspozīciju par krutākajām itāļu beibēm, tad zāle par tiem brunčaiņiem, kas ir bijušas pirmās tajā vai citā ziņā Itālijā vai pasaulē, vai vēl čorts viņu atceras kur. tad seko zāle par sieviešstrādāšanu - nu tur politikā, fabrīķos, klosteros, skolās un kur tik vēl ne, kur sieviešstrādājuši. tik daudz skatoties par to, cik itāļbrunčaiņi kruti, man jau radās interese, ko tad tur bikšaiņi ir sadarījuši un kur šamie ir bijuši pirmie vai krutākie. un nav. par tiem, kam krāniņš starp kājām nav nekā. vobšem Itālijā tādu nav. vispār pēc kaut kā šada redzēšanas var izdarīt tikai vienu secinājumu - seksisms un dzimumnevienlīdzība valda pār pasauli! nu pēc trim zālēm ar sieviešiem būtu vismaz par vienu vīrišķi kaut vai skata pēc pie sienas ko pienaglojuši. ņifiga! beigās tiekam arī līdz tām gleznām. gleznas vecas, par restaurāciju tur neviens pat dzirdējis nav, kur nu vēl gleznu labā ko darījis. pie tam gleznas un tās izgaismojošos prožektorus ir izvietojis/-uši cilvēks/-i ar īpašu talantu - nav iespējams telpā atrast tādu punktu, lai varētu gleznu redzēt pilnībā. grozies kā gribi, dari ko darīdams, bet no kādas gleznas daļas gaisma atspīdēs un tajā vietā redzams tikai balts gaismas pleķis...
katrā gadījumā pēc paklaiņošanas mēs arī šo pilsētu pametam un braucam uz vēl dziļākiem dienvidiem. tik lietainā laikā stāgāšana macht kein Spass. vispirms piestājam Augusta. tur uzmetam skatu vispārējai pelēcībai un slapjumam, tad sameklējam kafužņiku, kur nedaudz stiprināties garā (un arī miesā) ij braucam tālāk - ka nav cūkai vilnas, tad... vienvārdsakot - mūsu mašīnas riteņi uzņem apgriezienus Sirakūzu virzienā. visu laiku turpina līt. pat jāsaka, ka laikapstākļi klūst vēl riebīgāki. es pa visu šo dienu fotoaparātu no somas neizvelku - viss ir pārāk slapjš un vispār.
kad vakarpusē beidzot ieveļamies viesnīcā, nākas saskartīes ar vēl kārtējo šīs pasaules riebeklību - internets tur nav pieejams. vobšem mūs ir piemeklējusi atvaļinājuma fui-pē-wē-diena.
turpinājums sekos, kad atkal sev izzagšu nedaudz laika ceļojuma piezīmju digitalizēšanai ;o)
|