ir tādi rakstnieki, kam tu cilvēks izlasi trīs grāmatas un vairāk var nelasīt, jo visās pārējās ir vairs tikai atkārtošanās. mainās tēlu vārdi, notikumi, bet būtībā grāmata no grāmatas neatšķiras.
tad ir grāmatas, kuras tiek izlasītas un nekas no tās netiek aizmirsts un pat gadus divdesmit pēc lasīšanas var par grāmatu diskutēt tā it kā tā tikai vakar būtu tapusi izlasīta.
tad ir grāmatas, kuras tiek izlasītas ar baudu, bet aizmirstas un pēc gadiem divdesmit, paņemot to rokās, nav ne mazākās nojēgas, kas tur bija. šādu grāmatu pārlasot, ģenerējas teksta atpazīšanas izjūta. lasi un pazīsti katru burtu, bet tev nav ne jausmas, kas būs nākamajā lappusē līdz brīdim, kad tu tajā ieskaties.
bet tagad es lasu kaut ko izcili disturbējošu - pēdējo latviskoto Velbeku. es lasu un ģenerējas tieši tā teksta atpazīšanas izjūta, kas lasot labi aizmirstu divdesmitgadus nelasītu grāmatu. bet nu šito Velbeku es pirms divdesmit gadiem točna nelasīju! rezultātā es vairāk par dažām lappusēm dienā izlasīt nevaru. tā nepārtrauktā teksta atcerēšanās izjūta baisi mulsina. pati grāmata pēc apjoma ir tāda, kuru es varētu izlasīt nepilnas dienas laikā, bet vēl pat līdz trešdaļai neesmu ticis. un viss tikai šīs jocīgās izjūtas dēļ. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
