vakar bija šausmīgi... pārvēlos mājās tikai pirms desmitiem vakarā. no darba darīšanām Junkurzemē. sirds darbojas ar pārsitieniem, elpas vairs nav ij lielu un ikru muskuļi raustās neatkarīgi no manas gribas... es vairs neesmu tik jauns, kā biju kādreiz. tas nu ir točna. un kas būs jaunmēnes?... man pagaidām draud sen nepiekopts darba režīms - no rīta līdz pēcpusdienai pa darbkantori rosīties, bet pēcāk gandrīz līdz ausmai uz mēles pa Junkurzemi klaiņot. un tā līdz septembra vidum, ja paveiksies... kādreiz, kad es jaunāks biju es tādā režīmā strādāju maksimums nedēļu, rijot tabletes ar īpaši paaugstinātu kofeīna saturu + enerdžī drinku&brendiju + kafiju (ģermojaģernuju kā parasti). apm. nedēļu tā bija iespējams novilkt un tad mana gaļa man paziņoja - ej, ka tu pāris mājas tālāk es tagad gulēšu un dirs hoķ biksēs. bet nu pašreizējā vecumā es sev ribās tādu kokteili kaut kā vairs negribu triekt un ne jau nu pāris mēnešus no vietas (pie manas tahikardijas, spiediena un pārējām šeizēm tas būtu pārāk nesaprātīgi pat pie mana plānprātības līmeņa; tik ļoti prātu izkūkojis vēl neiru). pagaidām es vienkārši cenšos nedomāt par to, kas būs. domāšu tad, kad tas viss iestāsies. varbūt, ja neizdomāšu, ka arī tad labāk pat nemēģināt domāt. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
