pirms gadiem diviem es diezgan cītīgi izlasīju visu, kas likumā ir atrunāts par mantojuma atstāšanu (nu nevar zināt, kad man ķieģelis uz galvas uzkritīs). es secināju, ka man nepatīk. īpaši tās, kas attiecas uz neatraidāmajiem mantiniekiem. vot kā reizi viņus es gribu pasūtīt kuda podaļše, bet viņiem, bļeģ, pienāks... rezultātā es tagad visu laiku domāju, kā dzīvot tā, lai tad, kad man tas ķieģelis uz galvas uzkritīs, tās maitu lijas varētu plēsties tikai un vienīgi par manām agonijā piedirstām apenēm un neko citu...
ir man pieredzes rezultātā radusies pārliecība - tas, ka mēs esam radinieki, vēl nav iemesls iepazīties. un pilnīgiem svešiniekiem es pat piedirstas apenes negribu atstāt, it īpaši manām maitu lijām... |
nu vēl jau, protams, paliek opcija pārdzīvot neatraidāmos mantiniekus un tad jau testamentu tiesa par nederīgu vairs nepataisīs atraidītu neatraidāmo dēļ.
/var jau gadīties, ka šo pāris gadu laikā ir kādas izmaiņas likumā ieviestas. neesmu atkārtoti iedziļinājies. man pilnībā pietiek ar darbu + regulāru komentāru gatavošanu, ja atkal kustina atsevišķus MK noteikumus...
par saturīgāku iekomentējienu jau iepriekš - paldies!