Zelta zutis - Komentāri

laiku pa laikam gadās runāt ar nepazīstamiem cilvēkiem. nu tur, piemēram, pienāk kāds klāt un paprasa ceļu.

kad es vēl Rīgā dzīvoju, tad man regulāri cilvēki nāca klāt un sāka ar mani runāt krievu valodā. ne tikai krievi, pamatā tieši latvieši. krievi kā reizi bija tie, kas vēlējās latviski runāt it īpaši veci tantuki, kas izskatījās tā it kā būtu iebraukuši Rīgā pirmo un iespējams pēdējo reizi mūžā no kādas ļoti tālas sādžas (Latgales pusē vēl dažas tādas ir saglabājušās. trīs mājas ar pusizgāzušos sētu un pāris babuļi, kas ir tik veci, ka šķiet dievs par viņu eksistenci ir pilnībā aizmirsis un tāpēc nav vēl paņēmis pie sevis.). sāk viņas runāt latviski un skaidrs, ka tos dažus vārdus ir nesen iemācījušās (laikam no kāda mazmazbērna, gatavojoties lielajam braucienam uz metropoli) un skaidrs, ka no atbildes latviski tantukam nebūs ne mazākās nojēgas kurp ta ir jāiet un nelaimīgais izskats jau liecina, ka viņai vairākas reizes ir latviski pastāstīts ceļš... kaut kā vienmēr esmu šādiem tantukiem krievu valodā atbildējis. arī tiem latviešiem, kas mani uzrunā krieviski – atbildu krieviski. pareizāk sakot, it īpaši viņiem.

reiz, kad dzīvoju Bruņinieku ielā, pa ceļam uz mājām kāds stipri iereibis onka uzrunāja mani angliski. vēlējās zināt kā tikt līdz 17. trolejbusa pieturai. ārkārtīgi sliktā angļu valodā... es viņam arī atbildēju angliski. no tāda daudzuma nezināmu vārdu cilvēks apstulba un kaut ko krieviski sev zem deguna noburkšķēja. pietiekami daudz, lai es zinātu, ka labāk viņam pateikt ceļu latviski... no tā, ka es viņam spēju latviski pastāstīt, kur viņam vajag iet, cilvēks afigel okančaķeļno. tad gan viņam uznāca paaugstināta vēlme komunicēt, bet es izmantoju sava nealkoholizētā ķermeņa priekšrocības, jo pārvietojoties nebija jācīnās ar regulāru gravitācijas ietekmes paaugstināšanos, un jau pēc pusminūtes atrados ārpus viņa audiālās informācijas uztveršanas zonas.

dažādi pagātnes mirkļi man pēdējā laikā uzaust atmiņā...