"vecums nenāk viens," noburkšķe'ju šorīt, ieveļoties virtuvē.
to, ka mani nedrīkst laist iekšā grāmatnīcās, nedrīkst laist pārtikas veikalos vīna plauktu tuvumā un zoobodēs, es zināju jau sen. bet nu mani nedrīst laist iekšā arī virtuvē. vakar gadījās tur ieiet. bija sakārojies uzēst vienkārši ceptus kartupeļus ar olu - ēdienu-, ko nebiju jau kādu gadu ēdis. kartupeļus ar olu sacepu un arī vakar apēdu. bet tas jau nebija vienīgais, ko es tur sastrādāju. man vēl mājās tagad ir zupa, ko varēšu dienas trīs ēst, ja ne visas četras (nu nemāku es pagatavot ēst vienai personai priekš vienas ēdienreizes). un es cilvēks, kuram negaršo termiski apstrādāti burkāni un arī maizveidīgus veidojumus ēd ļoti reti, šorīt virtuvē atrodu milzīgu kaudzi ar sklanda raušiem... un kaut ko tik pretīgu es varu apēst vienu vai divus un arī tad ar piespiešanos. nu kur man bija prāts! lai nebūtu šamajie jāmet ārā, atnesu uz darbu kolēģus cienāt... nē, nu man ir iestājies vecuma marasms, cita skaidrojuma šādai plānprātībai no manas puses nav.
un vispār... kas notiks vakarā? es taču pārrdies mājās ieiešu virtuvē lai iesmeltu zupu ēšanai... nestādos priekšā, ar ko tas varētu beigties... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
