|
Haleja komēta, tikko pie manis ielaidās lielais nātru raibenis. pārtraucu visu darāmo, lai lopiņu noķertu un izlaistu ārā pa logu. sajūta bija tāda it kā tas būtu pēkšņi materializējies sveiciens no Tevis. lai kādu brīdi manās domās nebūtu ne līķu, ne peņu, ne skalpeļu un adatu, lai tās visas uz brīdi būtu pievērstas Tev un kaut kam trauslam un maigam, kas no rupjāka pieskāriena var sairt zeltainos putekļos... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
