ak, mana mīļā Haleja komēta!...
viss dīvainākais, ko savā mūžā esmu dzirdējis – Tevi uzrunā deminutīvā... Piedod, bet es nespēju iedomāties neko neatbilstošāku Tev par Tava paša vārda deminutīvu.
es sevi pat ar varu nespēšu piespiest Tevi tā uzrunāt. nekad. lai arī mana sirds pagaidām pukst tik dēļ Tevis; mana mēle vēl jo projām nav tās pakļautībā...
Tu man būsi, kas esi bijis līdz šim, un es Tevi uzrunāšu kā vienmēr, ja vien Tu pats nepiespiedīsi pilnīgi visu pasauli mainīties, tā liekot mainīties arī man... bet tad jau Tu būsi cits, es būšu cits, pasaule būs cita... bet tā jau būs cita dimensija. šajā laiktelpā Tu esi Tu &ndash kāds man esi atklājies. un tā es Tevi uztveršu arī turpmāk... kā Haleja komētu... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
