Zelta zutis - Komentāri

reiz sen senos laikos es gāju skolā. ir tāds pleķis manā biogrāfijā. mums bija lieliska latviešu valodas un literatūras skolotāja. viņa jebkurā darbā pieļāva paralēlo pieturzīmju lietošanas variantu, ja tas nebija pretrunā ar interpunkciju (un izņemto vielu; šo gan viņa mēdza brīžiem ignorēt). viņas kolēģes brīžam nesaprata kā var diktātu labot tā, ka mums ir atšķirīgi lietotas pieturzīmes...

sekas ir tādas, ka man ir sūdīgas valodas zināšanas. es neesmu spējīgs izlasīt ZM VAAD juristes rakstīto tekstu, kur teikumā katram lietvārdam ir jebkurā no iespējamiem locījumiem pilnīgā randomā, kā arī nespēju lasīt presi. vēl es parasti lamājos par saviem tekstiem. tādēļ es nekad nepārlasu savus cibas ierakstus, kas vecāki par pusgadu. tad es redzēšu tajos tikai brismu lietas interpunkcijas ziņā.

un vēl no tiem laikiem mani parasti urda jautājums kāpēc jābūt tā un nevis šitā, ja tur ir tas un tas? un šādā veidā formulēt jautājumu es tieši pie viņas mācoties arī iemācījos. labi. periodiski bija abloms. bieži pat.

un kādas ir sekas? nespēja lasīt presi, nesaprašanās ar juristiem, kas ieguvuši augstāko izglītību, nespēja saprast reklāmu un kā izrādās arī telefonaptaujā par tirdzniecības centriem bija jautājumi, kurus es vienkārši nesapratu (laikam gan pie vainas būs mana TV, radio un preses nelietošana...). un nepārtraukta apzināšanās, ka es neprotu latviešu valodu...

vēlāk gan mana skolotāja kļuva par teātra direktrisi. tas gan bija pēc tam, kad es skolu biju jau beidzis, bet tomēr mēs klasē vairāki cilvēki uzskatījām, ka viņas vieta ir skola. ja viņa būtu spējusi iztikt bez tās briesmīgās ledussienas starp sevi un skolniekiem, tad būtu vienkārši ideāli...

viņa vairs Liepājas teātrī nestrādā. pirms diviem gadiem dzirdēju baumas, ka viņa arī pie vēzīša* tikusi. tas arī viss, ko par viņu zinu. kaut gan... ja tā godīgi... būtu interesanti meiteni satikt...

/*- nebūtu nekāds brīnums, jo viņas mammai arī bija, ja es neko nejaucu...