es sevi nemaz nemīlu... jau no paša rīta malkoju balzāmiņu... ek, nu nedziedētas dzīves cirstās rētas. nemaz nedziedē... labi. došos kasīt veco krāsu no griestiem nost. varbūt kaut kas no sērijas fizisks darbs iedarbosies efektīvāk.
bet ja godīgi, tad neticu pat šai varbūtībai...
vispār. nedaudz iz pasakām, bet varbūt ne gluži iz tām... reiz sen senos laikos, pirms daudziem, jo daudziem gadiem, kad tie labie gadi bija. Es biju vēl jauns un skaists, ne tas vecais kraķis, kas šodien te redzams. es zinu, ka paskatoties uz manu bārdaino mūli un matu krāsas slēpto sirmumu pat pats velns nespētu noticēt tam, ka ir bijis arī citādāk... bet bija... un toreiz es biju pat iemīlējies... skatījos uz pasauli caur rozā brillēm un staigāju centimetrus divdesmit virs zemes. bija labi.
un tiešu to izjūtu man šodien pietrūkst. tik ļoti pietrūkst, ka jāsāk uztraukties vai tas kādā brīdī nenovedīs pie ieķeršanās pirmajā kretīnā, kas patrāpīsies ceļā.
vispār, ja es būtu piedzimis ideālā pasaulē, tad spētu sirdij iestāstīt, ka jādomā ar galvu...
diemžēl šī pasaule nav ideāla un sirds vispār nedomā (par to es jau toreiz paspēju pārliecināties. vopšem man ir fobija no vienas konkrētas hororskopa zīmes. un viss dēļ notikumiem pirms daudziem gadiem...
ak, es vecā dumā ragana... sitot klaču pie vīna glāzes ne vienu vien radību esmu atbrīvojis no tādas vai citas fobijas, bet pats sevi nespēju... pat labi apzinoties visas buļļšitīgās fobijas saknes, nespēju smadzenes ieskalot pareizā vietā...
nu labi. tas bija kārtējais mans kaucamgabals par visa pastāvošā veltīgumu.
vispār, man mājās ir nedaudz melnā balzāma. un ja kāds vēlas kādu malku, drīkst atnākt un mani pakasīt aiz auss... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
