gribēju papukstēt, ka dzīve grūta.
bet uzrakstīšu labāk par to krēslu. tad nu tā. ir tāda lieta, ka man ir jokaina redze. un tas jokainums tieši krēslā izpaužas (un nav man "vistas aklums"; tikai nevajag). tātad ir tā, ka krēslas laikā vienu īsu brīdi ir sajūta, ka tā gaisma, kas ir, "spiež" uz acīm, pie kam reze kļūst selektīva. cilvēkiem vairs nav seju, kā arī rokas un kājas, ja tās nav drēbēs, pazūd. nu ir tā, ka metru 20 attālumā no manis ir bezkājains un bezrokains cilvēks, kurš karājas gaisā un nāk man pretī. pienāk tuvāk un izrādās, ka viņam ir gan kājas, gan rokas. un tajā pat laikā priekšmetus pat 200 m attālumā es redzu skaidri un bez dīvainībām. un pienākot tuvāk priekšmetiem ir skaidrs, ka es redzu tikai to, kas ir un neko mazāk. tas īsais brīdis krēslas laikā, kad pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kuriem nav redzama miesa, ir baiss. man kaut kā patīk redzēt cilvēkus ar miesu. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
