kādreiz es gribēju abpusējību. it kā jau nav nekā diža, nav daudz... tikai... nav jau vispār nekā.
tagad... šķiet es vispār neko vairs negribu. arī tas nav nekas dižs... un pa kuru laiku es tik ļoti izaugu, lai spētu aizdomāties līdz tam, ka ir iespējams arī neko negribēt. pie tam vēl tā nav samierināšanās ar notiekošo. tā ir nepārtraukta radīšana... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
