unn tā mani mazie bērni laiks pastāstīt kādu pasaciņu.
Reiz sen senos laikos, nu tik ļoti senos kā pagājušā gadu simteņa 70.-to gadu beigas. viņš nāca un ienāca, vai pareizāk sakot tapa izmests, kur?... nu domāju, ka paši sapratāt. it kā dzīvoja, it kā nedzīvoja un it kā vēl šis un tas gadījās. gan no sērijas 1:1, gan baumas par ģēometriskām figūrām... nu planimetrija, laikam...
bet ne jau par to ir šis stāsts...
viņš bija devies ceļā un līdz Rīgai nonāca un maķenīt aizsēdējās. galu galā kā jau visās pasakās vajadzēja ne jau līdz Rīgai tikt bet tikai līdz krustcelēm ar uzrakstu, lai zinātu kur tāļaki jāiet. tad nu arī te šis un tas un vēl kaut kas norisinājās. un ilgs laiks pagāja, kamēr cilvēciņš saprata, ka šīs jau ir TĀS krustceles ar TO uzrakstu, tikai bija visu laiku virsū skatījies un neredzējis...
bija pienākusi tā diena, kad viņš TO ieraudzīja, nu TO krusteceli un tad arī uzraksts pamazām sāka noskaidroties un pamazām bija iespējams arī to sākt lasīt un pat izlasīt. un viņš lasīja, jo izvēles jau nebija -- jesļi na prava poiģoš druzei ļišišsja, jesļi na ļevo poiģoš ļubvi ņeimeķ, ho jesļi prjama poidoš sebja zagubiš da i oba astaļnīh bonusav v dabavku palučiš. a obratna virnutsa boļše tķebe ņe sužģino...
un piesēda viņš padomāt ko darīt tālāk, kam padoma prasīt un vai vispār ko prasīt. kā rīkoties un vai vispār rīkoties...
droši vien viņš tā sēž vēl šobaltdien, ja vēl nav nomirījis, bet tā kā nekas vairāk par viņu nav dzirdēts, tad jau jāpieņem, ka vēl nav gluži nomirījis... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
