|
vispār netālu no mana dārza sev džrziņu ir ieviesis viens augu slepkava. nu citādāk viņu nosaukt nevar. pirmais, kas ar teritoriju tika izdarīts, bija visu nolīdzināt līdz ar zemi. visi kociņi, krūmiņi nolikvidēti. viss nolīdzināts kā futbola laukums. tad šogad apkārt tika aplikts žogs. tālākais - no apkārtesošajiem pamestajiem dārziņiem tiek rakti ārā krūmiņi un kociņi un stādīti iekšā (i jemu krasivo buģet). kā tas notiek - tiek sagaidita karsta saulaina diena. tad izrakti laksti un iestādīti (tā, ka saknes kakliņš centimetrus piecus virs zemes), un aplieti. tas viss tiek darīts dienas vidī, kad vislielākā svelme. pēc tam cilvēks pazūd uz nedēļu, divām. kad ierodas, konstatē, ka iestādītie kociņi un krūmiņi nav iesakņojušies. ņem iet un rok ārā, un stāda vietā jaunus. un atkal pazūd. šitā jau kādas četras lazdas ar sarkanajām lapām noslaktētas, kādas sešas maijrozītes. Rosa ugrosa šadu dārzkopības pieeju ir izturējuse. pāris upenes viņam izskatās, ka vēl velk savu dzīvību... bet nu skumjš skats tur staigājot. tās tukšās bedres, kur reiz bija augi un tie sakaltušie kāti ceļmalas grāvī... lupīnas arī šādu pieeju izturēja. nu šitāds jau tikai invazīvās sugas var audzēt. un krasivo viņam buģet. bet nu pīzģets... |