|
dzeguzes šogad ir galīgi izkūkojušas veselo saprātu. nezinu kādas analīzes jamās taisa no manām asinīm, ko tām piegādā odi, bet nu... kad nesmu kaut kur ārā izlīdis (tobiš aizvicies uz dārzu, krūmiem, mežu vai purvu), kāda (vai vairākas) manā tuvumā sāk skaitīt tos atlikušos mūža gadus. nu ij atvēl man tādu kvantumu, ka jau sen paspējušas mani nolādēt par kalnieti - Kaščeju Bezsmertniju. un, ja man vēl nepielec, tad pielido kaut kur tuvāk un kūko absolūtā vājprātā. nevienu citu gadu man šitā nav bijis. |