|
vakar pamodos, kad tev būtu vajadzējis jau būt izgājušam no mājas. kaut gan, pazīstot tevi, varēji arī vēl aut kājas vai kaut ko pēdējā brīdī krāmēt somā. skatījos pulkstenī un tā sailgojos pēc tevis it kā mūžību nebūtu ne satikts, ne dzirdēts, ne lasīts... it kā nemaz nebūtu pirms dažām stundām, iepriekšējā vakarā tikušies. sailgojos un iemigu pa otram lāgam caurā, saraustītā pusnemaņai līdzīgā miegā, no kura pamodos tik pat noilgojies un bez sajūtas, ka būtu vispār gulējis. paskatījos pulkstenī. tu jau lidoji kaut kur tuvu savam galamērķim. es aizvilkos uz darbu, bet ilgošanās sajūta neļāva ne pilnvērtīgi pievērsties sanāksmes tēmai, ne koncentrēties garlaicīgiem aktiem vai ierakstiem datu bāzē. par sanāksmi, kurā es klāt biju tikai fiziski un īpaši nedomājot līdzi procesam, tikai izsakoties, kad no manis to prasīja, priekšnieks bija ļoti apmierināts par mani, ķip no manis tur vairāk jēgas kā no viņa un pārējiem bijis. šodien tā kā bišku ir atlaidis. bet tikai bišku... |