|
ieperoties "maskačkā" man vienmēr gadās piedzīvojumi. it īpaši vakarpusē. un arī vakarvakarā tā bija. centrā es iekāpu tramvajā, kas uz depo brauc, bet man vajadzēja talāk. tad nu izkāpu tai pēdīgā pieturā un gaidu tramvaju, kas mani pavedīs tālāk. pa pieturu klīst kāds iesviķojis vīrs +/- mana vecuma, bet stipri sliktāk saglabājies. te pie viena pieiet, ko saka te pie cita un, protams, peras arī uz manu pusi.
pastiepj roku:
-sveiks, esmu Raivis.
-Edgars, - sarokojamies.
-Õ! manu dēlu arī sauc Edgars, - sapriecājas vecis.
paiet dažus soļus nost, tad pavirzās uz cita cilvēka pusi, tad peras atpakaļ.
-zini manu dēlu arī sauc Edgars.
Es pamāju ar galvu un klusēju. šams atkl padīdās tai pieturā tā visai haotiski - ķipa nevar saprast, vai iet ar kadu citu pieturā stāvošo diskutēt vai ar mani. beigās atkal pie manis atvelkas.
-zini manu dēlu arī sauc Edgars.
pamāju ar galvu, klusēju. a ko teikt? pēc neilgas pauzes šams:
-vai tu vari man atdot kādu no saviem gredzeniem?
-eeeeeee... O_o
apskatu savus riņķus. viens kā reizi ir tāds, kuru jau biju nolēmis mest nafig ārā (lēts štrunts no dīvaina sakausējuma, kura vara saturs ir tāds, ka manas alerģijas dēļ, āda zem tā gredzena regulāri iekaist, cirkonija spīzduļi gandrīz visi jau izbiruši; tik vien tai gredzenā vērtības, ka īpatnēji izskatās dēļ sava novecojuma un daļējā sabrukuma). "a kāpēc gan ne?", nodomāju un atdevu viņam to riņķi.
-a varbūt to arī vari man atdot?- un rāda uz vienu citu manu gredzenu.
-nē. kad rakstu vēstules, es ar šo gredzenu tās aizzīmogoju pirms sūtīšanas.
-eeee... O_o sapratu.
bet man ta ir skaidrs, ka jams neko nesaprata. uz šīs romantiskās nots piebrauc tramvajs un es viņu pametu vienu pieturā. |