|
dzīve ir nebeidzamu pārsteigumu pilna.
tātad eju es šodien pa ielu. viss tāds savās domās iegrimis, apkārtējai pasaulei uzmanību praktiski nepievēršu. tad kaut kāda kustība priekšā, uzmetu skatu. nu cilvēks iet. daudz jau viņu pa pasauli vazājas. atkal jau sāku grimt savās domās un ritināt to pavedienu tālāk, kad... vsjo! galva tukša kā vakuums. viss iekšās sastingst. uzmanība sakoncentrējas uz čeloveku. 100% visa, nedalīta ne ar ko zem šīs saules. jo tā taču nevar būt! NAV IESPĒJAMS, ka man pretī nāktu Haleja Komēta. skatos čelovekam sejā un... nu nav, ja vien es tā nejauši neko nemanot neesmu izgājis cauri tārpejai un nonācis kādu gadu 20 tālā nākotnē. paskatos apkārt. iela izskatās tāda pati kā vienmēr. nekādu pazīmju par būšanu nākotnē. vēlreiz uz čeloveku. bļins, pat gaita tāda pati...
ārkārtīgi īpatnējas izjūtas. gandrīz tādas pat kā toreiz, kad pirms daudzpadsmit gadiem braucu tramvajā un paskatoties pa logu ieraudzīju sevi ejam pa ielu... |