|
putekļi, putekļi, putekļi... vieni vienīgi putekļi. visur. es jau nez cik mēnešus to vien daru, kā dzīvoju putekļos, elpoju putekļus, tiešņirkst man starp zobiem, tie klāj visu man apkārt. tie klāj visu manu ķermeni, iezīdušies mana miesā. tie nu jau viedo manus audus, asins vietā pa manām dzīslām rit putekļi. nekā cita. nekam citam tur vairs nav vietas. putekļi ir visu viss un visa pamats - sākums un gals. drīz es būšu kļuvis tik putekļains, ka vairs neturēšos kopā un sabiršu un izputēšu visos vējos... |