|
no rīta, braucot uz darbu, izvilku no somas savu adīkli. sēdēju tramvajā un mierīgi adīju. nobraucu knapi pāris pieturas, kad man blakus piesēda babulis. tā uz gadi astoņi desmiti... sākumā babulis tur blenž uz visām pusēm, izstaro negatīvos fluīdus un vispār vsei svojei sušnosķi pauž attieksmi pret pasauli, kurā atrodas. tad pamana, ko es daru. viss. no tā brīža blenž uz mani. naturāli blenž. es mirīgi turpinu adīt. kaut kur pusceļā šamā beidzot izkāpa. uzreiz man blakus iegāzās viens onkulītis. kādu brīdi sēdēja. tad pamanīja, ko es daru, piecēlās un izkāpa no tramvaja. tālākā ceļa posmā man neviens vairs neriskēja piesēst blakus. un ko man par to visu tagad domāt?... |