|
negulēta nakts, lai gan šai dzīvē ir bijušas arī nemierīgākas, kaitinošākas un sarežģītākas.
viss sākās, kad pirms pusnakts sāku taisīties uz gulēšanu. piezvana man jaunēklis un prasa vai drīkst pie manis ierasties un pārgulēt. saku šam – lai tik brauc. šams nevarot... esot tā piedzēries, ka viņu vajagot savākt. prasu, kur šams ir. izrādās pavisam blakus autobusa pieturai, ar kuru līdz manai migai var atbraukt. biju ļauns. pateicu, ka ja jau viņš no kroga ir tik tālu ticis, lai paša spēkiem tos dažus metrus vēl noiet. savākšu viņu pieturā. nē. šamu tas neapmierina, vai nevarot tā, ka šams paņem taksi un atbrauc, bet naudas neesot. nu labi, lai brauc. samaksāšu par taksi.
nē, puisietis beigās saņēmās iekāpt tramvajā un braukt uz mājām.
nu labi, ka tā. liekos gultā un guļu nost.
bet va ta varēju ilgi nodoties miega baudai?... vēl nav pat trīs, kad jams zvana. esot mēģinājis kapos gulēt. nav izdevies aizmigt. vai es negribu aizbraukt un viņu savākt?... un to prasa puisietis, kurš zin, ka man nav ne vadītāja tiesību, ne mašiņas! nu, ja es nevaru viņu savākt, vai es gadījuma pēc nepazīstu kādu, kurš viņu savāktu? dikti negriboties iet uz mājām... jā, protams, visi mani draugi par to vien tikai sapņo, kā nakts laikā bizot apkārt pa Rīgu un uzlasīt iesviķojušus puišeļus. darīt viņiem naF ko! un vispār nafig jams kapos atradās, ja brauca uz mājām (nu labi tie, kapi nav pārāk tālu no jamā mitekļa). beigās palika pie tā, ka jams tomēr ies tur, kur negrib, tobiš uz mājām.
bet vobšm, lai arī vairāk nekādu traucējumu nebija, es pa otram lāgam vairs neaizmigu.
tagad totaļizators: es nodzīvošu līdz vakaram normāli va' jau pēcpusdienā sākšu snauduļot un kļūšu nekam nederīgs miega pelis ziemošanas stadijā?... |