| 4. Marts 2014 |
|
izrādās, ka no manis baidās. vīriec... un man nav viņa telefõna numurs... es nevaru izpildīties pēc pilnas programmas kā pūķis baisulis... vot ņevezuha...
bet varbūt ir vērts tikt pie jamā numura. ja ir kas šai saulē, kas man tīk, tad tā ir tēviņu kacināšana. it īpaši to tēviņu, kam galva tarakānu pilna. |
|
ja nav iespējams no vienas puses, tad tak var no citas. i tago ja es sevi pataisīšu par savas privātkolekcijas sastāvā esošu vienību, vai mani manas nāves gadījumā konfiscēs, lai ar manu līķi izdarītu to, kas likumā paredzēts, vai tomēr notiks samierināšanās ar to, ka es atriodos tur, kur esmu sevi ieviesinājis...
ek... eksistenciālisms ir tik šausmīgi sarežģīta figņa... |
|
tā... obsaļutnaja žuķ... ap vieniem iradīsies televīzija un man būs jārunā kameras priekšā. tā - man vajag neaizmirst runāt pieklājīgi nevis tā kā es mēdzu izteikties.
bet kā to vispār ir iespējams atcerēties un izdarīt?! |
|
man apnika. apnika gaidīt, kad kāds ierakstīs to, kas ir. kad kāds ierakstīsies te: http://klab.lv/poll/?id=19985&mode=enter
ja Ziemassvētkos iesēj gurķus, tad, bļeģ, tagad ir ziedpumpuri! bļeģ, tie kāposti jau tagad par pēcnācējiem sāk rūpēties un dara visu, lai sev pišanos noorganizētu. man atkal ir jākļūst par izvirtuli, kas ar otiņui rokās vazājas apkārt un kaut kādam burkānam seksu noorganizē.
nu labi. man gurķi garšo. un... ēēēēē... man nav iebildumu papisties ar augiem, ja rezultātā es sevi nodrošināšu ar ko mutē ņemamu. es nebaidos būt izvirtis. |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |