|
tā kā gads iet uz beigām vispārējā jautrība sit augstu vilni (un ar lielu bomi, ja).
ir jāsagatavo nākamā gada darba plāns. načaļņica darba noskaņojuma uzplūdā arī tam vājprāta murgam pieķērās. par sevi un kolēģi sarakstīja tad izsauca mani, lai es pasaku, ko tur ierakstīt. es ko, pateicu - šas sameklēšu amata aprakstu, to, ko es daru labāk nolamāt tā, kā tur nosaukts. izlasījām un ierakstījām (nav tas, ko es faktiski daru, bet izklausās gudri, lai arī jēgas nekādas) tālāk man jāpasaka, cik daudz es sastrādāšu līdz aprīļa beigām. man ir stulbs jautājums - kādas aprīļa beigas? man darba līgums līdz februārim. kā tas ir līdz februārim? nu ko atstiepju darba līgumu un parādu vietu, kur ir ierakstīts, ka es strādāju līdz tādam tur datumam. načaļņicai ir stulbs jautājums - bet kāpēc vadība tad grib, lai es par te vispār ko nākamā gada darba plānā rakstu. līdz februārim tak neko nevar paspēt izdarīt... zvans priekšniecībai, lai mums idiotiem paskaidro, kas tas par aprīli, ja līgums līdz februārim un nafig mani tajā plānā jābāž iekšā. tur pārsteigums par februāri. kaut kas jāieraksta vienalga. kaut kas tapa ierakstīts. |
|
ko? kas? es tiešām esmu sarakstījis inventāra numurus uz etiķetēm? tiešām varu drukāt ārā? ņiveŗju. tā nemēdz būt. es kaut ko noteikti neesmu pamanījis. |