|
tātad pēc jautri pavadītas nakts - nu tur sākumā salšana, bet pēcāk cepšanās (kondišens mums tapa uzkruķīts uz 30 Celsija grādiem un pirms iemigšanas netika pārkruķīts uz mazāku karsēšanas režīmu) - notiek visas ar pamošanos un gultas pamešanu saistītās izdarības... dāļše kā jau pie cilvēkiem - deguna izbāzšana uz balkōna un kūpināmpuļķīša mutē paņemšana. galu galā, cilvēks tak ir smēķējošs radījums un labai dienai ir jāsākas ar dūmu mutulīti ;o) pasaules piekūpināšanas rituāla laikā tiek arī ievērtēta apkārtne un 'uzmests' skats tās provinces galvaspilsētai, uz kuru mēs tur bijām aizdevušies:
ja tā ieskatās tālumā - pat jūŗu var ( pamanīt )
( kaut kas kalnveidīgs arī neslēpjas )
un vispār! miests izskatās ( patīkami ).
Kad pasaule ir tapusi ievērtēta, visa tauta - trīs cilvēku sastāvā - dodas brokastot. ja jau brokastis ir iekļautas, tad pat es, kurš brokastis neēd, tajās aizdodas. nu, ja ne gluži pierīties, tad vismaz kādu kapiju ietriekt ribās. katrā gadījumā to, ko šamie tur tajā tālajā valstī uzskata par brokastīm, es nesaprotu. kapijošanas ziņā pa tiem daudzajiem gadiem, ko es tai valstī nebiju bijis, nekas nav mainījies - espresso ir baisi mazs piņģerots.
pēc rīta izēšanās top apspriesta turpmākā rīcība. tā kā mēs esam visai saprātīgi čeloveki, tad, protams, visas ceļošanas ēverģēlības ir bez sevis ierobežošanas kaut kādos noteiktos plānos un citās muļķībās, kas piesaista kaut kam un tādejādi traucē dzīvot. i tago - top izdomāts, ka provinces galvaspilsētas apskati mēs atstājam uz pēdīgo dienu, bet tagad braucam pa taisnāko ceļu prom uz austrumiem. nu labi, ne jau uzreiz braucām. vispirms izdomājām, kurā miestā mēs varētu būt nokļuvuši vakarā ij norezervējām tur jumtu virs galvas un tikai pēc tam pametām to pilsēteli, kurā atradāmies. tas mūsu ceļš uz austrumu pusi veda gar jūŗu un viens no kompānijas ir čeloveks, kuram patīk līst ūdenī ij saslapināties, kā rezultātā tapa arī meklēta piekļūšana pie ūdens. tur pa tiem jocīgajiem ceļiem līkumojām, līkumjām, līkumojām līdz izlīkumojām Fikaracī pie piekļūšanas iespējas jūŗai. tur nu es pievērsos savai pamatizklaidei - līķiem, bet korišs mēģināja saprast - peldēties vai ne. pēc pabradāšanas šams izdomāja, ka ir pārāk auksts tāda veida izvirtībām. tā nu sanāca, ka tikai man tur izdevās apmierināt sevi, bet pārējie palika gribot.
neliela liriska atkāpe - man načaļstvo, kad uzzināja, kur es vaļināšos, sniedza kaujiniecisku uzdevumu - ievākt 'species X'. un kā reizi ceļš uz austrumiem vijās ne pārāk tālu no vienas šīs sugas atradnes. nu tā kā es esmu visnotaļ riebīgs tēviņš ar kaut kādām manipuļatora spējām, tad man bija izdevies pārējo tautu arī ieinteresēt izmest mazu līkumiņu un pamēģināt to vietu atrast. tā nu visai intensīvi tika meklēta kalnu pļaviņa, kas 2007. gadā bija izdegusi... rezultātā tapa līkumu līkumiem izbraukāta Grateri apkārtne. redzēti dažādi mazi celiņi, aitas, suņi, žogi un visādi citi debesu brīnumi. šīs visas līkumošanas rezultātā (nu kaut kā tie ceļi, pa kuriem braucām īsti pie tās pļaviņas negribēja pievest) mums kuņģi sāka paust zināmu neapmierinātību par visa pastāvošā veltīgumu. bet nu tā kā esam nekurienes vidū, tad tiek nolemts, ka vispirms pameklēsim to 'species X' un tad dosimies uz kādu apdzīvotu vietu ieēst. vienīgais, kad nokļūstam vietā, par kuru GPS apgalvo, ka tā ir tuvākā vieta tai tālā gada pļaviņai, nav kur atstāt mašīnu. tā mēs pabraucam no turienes bišku prom un nogriežamies vienā celiņā, kurš mūs pieved pie ristorante-pizzeria "Il Berillo". meklēšanās pļaviņā tiek atlikta un kuņģis tai brīdī top atzīts par svarīgāku (nu kā jau savā laikā E.Veidenbaums rakstīja :"vēders - dievs visaugstākais"). tajā restorānā ir novākusies vietējā publika un svin kaut kādas savas svinēšanas, kā rezultātā mums ir iespēja ievērtēt turieniešu izklaides. nu neteikšu, ka man tādi pasākumi šķistu patīkami - daudz par trokšņainu, haotisku, turklāt vēl tur arī kaut kādī sīkbērni bizo apkārt... toties cūkgaļa mirtiļļu mērcē bija vienkārši dievīga. šitās ēdmaņas dēļ to restorānu ir vērts ieteikt visiem draugiem, kaimiņiem un citādi domājošiem. tā kā, ja nu kādam gadās vazāties apkārt tās nekurienes vidū, tad šajā restorānā ir garšīga ēdmaņa.
pēc pieēšanās top kājām aizstaigāts meklētās pļaviņas virzienā un izveikti visādi dīvaini rituāli, kas nepieciešami 'species X' atrašanai. rezultātā tautai ir iespējas redzēt gan lielizmēra mitrenes, simt- un tūkstoškājus, gan krāsainas glodenes un vēl visādus mīļmūdzīšus. atzīstos - tur rāpo arī tādi radījumi, kurus es nepazīstu un pat nestādos priekšā, kam šamie rada.
tā pļaviņa, kurā mēs meklējāmies bija nedaudz aizaugusi ar ( slotzari ), bet nu tikai ( nedaudz )...
vispār jau kamēr mēs tur pa to apkārtni līkumojām, meklējāmies, ēdām un visādi citādi izklaidējāmies, diena bija jau pietuvojusies savu beigu galam un un saules staru krišanas leņķis mākoņšķirbās jau mēģināja mums iestāstīt, ka ir ( vakars uz ezera ) (ēēēē... pārnestā nozīmē 'uz ezera'; tiešā nozīmē - kalnos ;o)).
vietām tur tas ( slotzaris ) ir visnotaļ paliels izaudzis. Durlandē šams tādus izmērus nesasniedz - apsalst tais mūsu baisi aukstajās ziemās.
tā kā pašreizējais gadalaiks ir ziema, tad jābūt arī sniegam. un sniegs bij' - ( sniegs ). un, ja ieskatās tad pat visai ( pamanāms ). un šite arī tas pats, tikai ( smukāk ).
tā nu pēc kārtīgas izvazāšanās pa nekurieni palēnām velkamies atpakaļ uz mašīnu. pa ceļam es pamanu visai simpātisku bedri, kurā var arī ( pasēdēt ), ja ir tāds pat noskaņojums kā I.Ziedoņa vardītēm, kuras tai bedrē lēca iekša. šī bedre vismaz bija s komfortam.
vairāk nekādi īpaši meklējumi šai dienā netiek izveikti. mēs vienkārši dodamies uz naktsmītnes pusi.
par to un pārējo - turpinājums sekos ;o) |
