| 8. Februāris 2012 |
| peku atmešanas iespējamība... | 10:03 |
|---|
|
vakardiena bija tā diena, kura varēja arī būt pēdējā šai saulē. bet vsjo po poŗadku... tātad viss tikai tāpēc, ka es vakar pēc darba aizdevos mājās, nevis devos vazāties pa kapiem vai citām patīkamas izklaides vietām. tu cilvēks mierīgi pārrodies mājās, sāc apcerēt, ko tādu garšīgu pagatavot sevis pabarošanai un ieslēdz savu ķepļepu. ij TAS notiek - no nekurienes tieši pāris centimetrus no acīm materializēkas zirneklis! te laikam ir nepieciešama neliela atkāpe vēsturē. man ir arahnofobija. bērnības trauma. kaut kādu trīs (nu varbūt četru) gadu vecumā man krusta zirneklis iekoda celī. tas, ka Durlandes zirnekļi nevar pārkost pieauguša cilvēka ādu diemžēl nestrādā uz tik mazu bērnu. tādam cilvēciņam āda ir daudz plānāka. nu un krusta zirneklis kā reiz ir visindīgākais no Latvijas zirnekļiem. rezultātā es kādas četras vai piecas dienas to savu celi palocīt nevarēju - bija baisi sāpīgs tas process (pats kodiens gan ne. tur kaut kas kā kniepadatas dūriens vai kas tamlīdzīgs. sāpēt sāka vēlāk). nu un ar to savu arahnofobiju es cīnos. esmu panācis to, ka man zirnekļi patīk. viņi ir smuki zvēri. esmu panācis to, ka man patīk, ja kāds taml'dzīgs zvērēns sēž uz loga un gaida, kad es šam iemetīšu mušu vai kodi tīklā. es jau dažus gadus varu paņemt zirnekli rokās, ja šams rāpo tur, kur man viņu nevajag un aiznest tur, kur mani viņš netraucē, bet nu viņu pēkšņā materializēšanās!!! tātad tas lops ir vienīgais manā redzeslaukā! elpošana un sirdsdarbība apstājas. ceļus piemeklē vājums un es saļimstu krēslā, roka satausta kaut ko ar ko iejaukt tam ķēmam un aizlidināt viņu kaut kur telpas dziļumos, kur es to lopu vairs neredzu (laikam es papīra lapu pagrābu, bet toč neatceros, ko tur roka sataustīja). vobšem elpošana un sirdsdarbība atsākās tikai pēc tam, kad tas radījums vairs nebija manu acu tuvumā. to, ka vienkārša ieelpa var būt līdzvērtīga orgasmam es nebiju izjutis jau daudzpadsmitgadus. kā reiz kopš tās reizes, kad mani līdz galam nenožņaudza... šitādi piedzīvojumi manā vecumā savienojumā ar to, ka man sirds strādā ar iedzimtiem traucējumiem vadītājsistēmas darbībā... |
|
Life is short, art is long, opportunity fleeting, experiment treacherous, judgment difficult.
-Hippocrates |
|
|
| Top of Page |
Powered by Sviesta Ciba |