|
vakar nebija gluži mana diena...
pārnācu vakarā mājās, atvēru logu un sāku sev gatavot pusdienas. tā nu stāvu es pie plīts ar karoti rokā un tieši pie auss atskan taurējiens -- tū-tū-tū... ašššssss... gandrīz karoti noliku. manā vecumā tak sirdstrieku nav vairs grūši dabūt...
turpinājumā mēģināju sevi nokrāsot. nu biju nopircis šeit to pašu matukrāsu, kuru lietoju LV. melno uz zilās krāsas bāzes un XXL iepakojumu, jo ar mazāku manām krēpēm nav ko iesākt. nu ij krāsu iejaucu ij sāku sevi pērvēt, bet čujs ta tāds, ka kaut kas nav kārtībā. nu pēc trešā pindzeles vilciena manā pakulu ērkulī es sapratu, ka man tur krāsas nepietiek... bistro soobrazil kā glābt situāciju, bet vienalga šodien izskatos pēc raiba plušķa (nu labi citi to neredz, bet es ta to redzu!). un es neesmu gluži tas čeloveks, kurš šķiežas ar matukrāsu pa labi un kreisi. ir cilvēki, kas var apliecināt, ka esmu ļoti taupīgs attiecībā uz pērvi un ar minimālu daudzumu panāku maksimālu efektu. bet tā kā es pērvēju pats sevi, tad izdarīju vienu ļoti svarīgu secinājumu - pie mana matu garuma man ir vajadzīgs VĪRIETIS!!! ja es pats sevi pērvēju, tad nokrāsoti ir ne tikai mati, bez maz vai var padomāt, ka manām krēpēm klāt ir ķērusies sieviete. vobšem man ir jāmeklē, kur šajā pilsētā vīrietis var iepazīties ar vīrieti; vai arī es aptuveni reizi mēnesī uz dažām dienām izskatīšos vienkārši atbaidoši. un šāda perspektīva mani neiepriecina.
lai vakara turpinājums nebūtu mazāk draņķīgs uz ielas sākās absolūts haoss. visādi tū-tū-tū, kaut kāda nesakarīga bļaustīšanās un lupatu vicināšana gar maniem logiem (nu dzīvoju es pirmajā stāvā). vobšem, ja martcorčegs pēdējā laikā nerakstītu par futbolu - domātu, ka pasaule ir galīgi nojūgusies. bet tā pēc tā bardaka, kas norisinājās aiz loga man radās aizdomas, ka DE ir ar kaut ko spēlējusi un pat vinnējusi. (nu tās lupatas, kas tika plivinātas gar maniem logiem bija Fāterlandijas karogi un tie tū-tū-tū un ķērcieni bija pārāk priecīgi priekš zaudējuma), bet es gribēju kā cilvēks mierīgi aiziet gulēt... un nekā...
nē nu es saprotu, ka katram jau vajag par kaut ko fanot. es jau pats arī fanoju. es fanoju par līķu peņiem, bet ieraugot līķi ar peni es nesāku pūst kaut kādā tur trubiņā, radot neciešamu troksni, un neskraudu riņķī apkārt ķērcot un valsts karogu vicinot. manuprāt tas būtu baigi ātrs ceļš uz ku-kū māju, bet redz, ja tā rīkojas tad, kad redz kā viens skrejošs tēviņš TV ekrānā iesper bumbai, tad tas ir normāli un nevienu mīksti tapsētās telpās neievieto.
ij pēc visa šitā vēl eksistē radījumi, kas man jautā - kāpēc es neciešu neko, kas ir saistīts ar sportu, un kāpēc es vispār neesmu diži augstās domās par cilvēku kā tādu...
vispār manī arvien vairāk nostiprinās doma, ka tad, kad es izaugšu liels, es pārvākšos dzīvot kādā namiņā meža vidū ļoti tālu no civilizācijas; sēdēšu viens un vientuļš un būšu ļoti nīgrs, ja kāds neaicināts iztraucēs manu divvientulību ar sevi. protams, šāds dzīvesveids novedīs pie tā, ka pēc nāves manu līķi atradīs tikai kādu gadu pēc peku atmešanas, kad ciemā brauks tie daži izredzētie frendi, kam būs atļauts braukt pie manis jebkurā laikā ar pudeli vīna un cepamgaļu ugunskuram. ja nu gadījumā es nedzīvošu ilgāk par viņiem... |