|
Tātad turpinu par uzvedību divkājainiem radījumiem. Vobšem iedomājos, ka ir jāuzraksta ne tikai par to kā ir te un tur, bet arī kā bija tur un tur un kas beigās ir sanācis.
Un, ja godīgi, tad es dzēru, dzeru un dzeršu... kafiju ;o)
Tad nu tā – reiz sen senos laikos, kad vēl pastāvēja tā valsts, kurā es piedzimu, es dzēru tikai un vienīgi “Liepājas šķīstošo kafiju”. Vēl tagad atceros kādu es to taisīju: 1 tk kafijas, 2 tk cukura + ~250 ml karsta H2O. Kādas trīs tādas kafijas pa dienu kopš kaut kādu 11...12 gadu vecuma. Ij tā tas turpinājās daudzus gadus; es pakāpeniski kļuvu vecāks (prātā gan neapņēmos, bet labi, ka tā...), advancētāks un arī izvirtušāks.
Sāku dzert kafiju, kuras pagatavošana bija šāda: ieber krūzītē 1 tk jau minētās šķīstenes, 2 tk cukura, samaisa, tad pievieno 1 olas dzeltenumu un puto līdz tiek iegūta gandrīz balta massa, kurai, nepārtraukti maisot, mazā straumītē pielej klāt verdošu ūdeni (~125 ml), ko papildina ar ~125 ml salda krējuma.
Labums tāds, ka ir ne tikai dzerts, bet arī paēsts. Pēc šādas kafijas pāris stundas kuņģis klusē.
Laiks nestāvēja uz vietas, bet turpināja ritēt savu gaitu. Kļuvu slinkāks un pārgāju uz pupiņu kafiju. Vēl jo projām dzēru ar cukuru... (vispār tagad tā padomājot – kā es tādu suslu varēju sevī dabūt iekšā?!...)
Un toreiz es uz vienu krūzīti bēru 1 tk kafijas. Njā... daudz ūdens ir kopš tiem laikiem aiztecējis; daudz...
Kā nu gadījās kā ne, bet pienāca diena, kad mājās vairs nebija cukura. Bet ieviestais slinkums jau bija paaudzies un skaidrs kā diena – nekur nelaida (uz bodi, tik tālu un tikai dēļ cukura; nu nē!). Līdz ar to izlīdzējos un saldināju kafiju ar medu. Ne tajā, ne nākošajā, nedz arī aiznākošajā dienā cukurs mājās neparādījās... Vai nu uz veikalu netika iets vai arī par cukuru tika aizmirsts. Tas uzradās tikai pēc kādas nedēļas.
Protams, kafija tika pagatavota bez medus ij dzerta, tikai... ar garšu bija kaut kā... nu tā... interesanti... Kad aptuveni puse krūzes bija izdzerta, līdz smadzenēm piečāpoja – cukurs jau nemaz nav ticis pielikts...
Nošķendējies par savu žirafismu, piebēru cukuru. Turpinājumā tika izdzerts tikai viens malks, pārējais krūzes saturs aizceļoja izlietnē.
Kopš tā laika es vairs nekad neesmu gatavojis kafiju ar cukuru, nedz arī ar medu. Saldinātu suslu es vairs nevaru sevī dabūt iekšā.
Droši vien citu pārmaiņu nebūtu, ja vien es 2004. gada rudenī nebūtu aizbraucis uz Itāliju. Es jau toreiz biju atkarīgais un tāds esmu vēl jo projām. Nu vismaz vienu kafiju dienā vajag ietriekt ribās. Tad nu tur malkoju espreso. Ja vien bija iespējams kādus četrus pa dienu. Man bija labi.
Pāris nedēļas vēlāk biju atpakaļ LV. Diemžēl...
Mājās pagatavota kafija nebija dzerama. Kafeinīcā kafija nebija dzerama un tas, kas restorānā lepni tika saukts par espreso, bija gavno...
Rezultātā kādu pusgadu es vispār nedzēru kafiju. Ja nav iespējams tikt pie tādas kafijas, kas garšo – tad nafig sevi kacināt.
Tad kādā apmātības brīdī pagatavoju sev kafiju, kā agrāk. Dzēru un sapratu, ka man negaršo. Pat sapratu, kāpēc man negaršo – pagatavotais šķīdums vienkārši ir par vāju... Galu galā secināju, ka mani spēj apmierināt kafija, kur uz ~200 ml verdoša ūdens ir četras tējkarotes ar kaudzi pupiņu kafijas. Pakāpeniski šī kafija ieguva apzīmējumu ķermojaģernaja Ar laiku arī apkārtējie cilvēki pierada, ka es ko tādu dzeru. Tā tas turpinājās. Un, dzerot kādas četras ķermojaģernajas dienā, kafijas pakas konsumējās megatempos, tā pat kā nauda makā...
Varbūt, ka tā tas viss arī būtu palicis, taču es pārvācos uz Fāterlandi. Sākumā jau dzēru tādu kā parasti. Vietējie pirmās pāris dienas par mani šausminājās, bet ātri pierada. Tikai nu jau kādu laiku es dzeru kafiju, kuras pagatavošanai tiek izmantotas 5 tk ar kaudzi...
Laikam kādu dienu es sākšu grauzt kafijas pupiņas tīrā veidā bez kādas niekošanās ar ūdeni...
|
|
vakar kārtējais bazars ar rodņu. tiku pasveicināts no vairākiem saviem skolotājiem (vācu, LV valodas un matemātikas). patīkami. vēl man tika pastāstīts, ka fragmentu no "nedaudz pagātnes" esot izlasījusi SS. viņa esot piekodinājusi manai mammai, lai man noteikti pasakot, ka man esot jāraksta un pilnīgi noteikti jāpublicējas... es tak latviski knapi trīs vārdus varu kopā sakabināt. i to kašmaru publicēt?!... turklāt gandrīz visi teksti, kurus es apmātības brīdī esmu uzģenerējis ir palikuši nosprāgušajā datorā. daļu jau varbūt, ka var no papīra piezīmēm restaurēt. bet vai vajag? turklāt pagaidām man pilnīgi pietiek ar to, ka jau vairākus mēnešus restaurēju savus līķu failus, galu galā man ar tiem darbs saistīts. čota pagaidām nejūtu nekādu aicinājumu pievērsties kaut kādiem tur vēl saviem tekstiem. ta i vispār man pašam nešķiet, ka vajag kaut kam tekstveidīgam pievērsties. |
|
vispār nav neviena, ar ko kopīgi iet papardes ziedu meklēt... |
|
|